No tā saraksta, kuru uzrakstīju pāris nedēļas atpakaļ atlikuši trīs ieraksti… Nepaspēju… varbūt negribēju, vai maz iemesli šoreiz būtu svarīgi… bet tagad tāda dīvaina vainas sajūta. Paliku parādā pati sev. Kaut gan, kas tur liels, šī nav pēdējā diena manā dzīvē.
Vakar liku manīt vecīšiem, ka man ir sava dzīve. Nu protams, saprata… Un nu telefons, kurš parasti ir pārkarsis, vairs nezvana. Vispār. Kā tāds pārmetums. Un atkal jūtos vainīga… un arī nevajadzīga…
Kāds pārītis @@ jau trešo dienu glabājās pasta kastē... Man nav ko atbildēt. Es arī negribu… un atkal vainīga . Uz vēstulēm jāatbild, jo tika mācīts, ka katra vēstule, ir ka pastiepta roka…
Vainīga visās pasaules nelaimēs… Šad tad liekas, ja nebūtu iemeslu, es tos izdomātu… Man ir talants sabojāt sev pat visjaukāko dienu … |