Sapnī dabūju buču no Petroviča un pamostoties sapratu, ka tas nav uz labu. Saņēmusi piekrišanu no vetārsta, iebāzu Emīlu kastē un pēc pāris minūtēm jau biju Burkānciemā. Nedaudz apjucis, Emīls izbira no kastes un paslēpa degunu manā azotē. Tas izraisīja medicīnas personāla interesi un trīs jaukas dāmas sāka apčamdīt viņa jaukumus. Es neteiktu, ka tas viņam nepatika, pat vairāk izraisīja dzīvu interesi. Dāmas apstiprināja visas manas aizdomas un sāka šo iespaidot fiziski. Nolēma, ka bez asinsizliešanas neiztikt un metās tam virsū ar adatām. Puika palika nervozs, joprojām slēpa degunu mana padusē un uz manis teikto,- Paskaties cik labas meitenes tev apkārt!...” iebļāvās „Ņaaaav...” un rāva prom ķepu. Beidzot, izšmurgājot vēnas trijās ķepās, medkolektīvs beidza asinsizliešanu un iešāva šim sprandā trīs spricēs... bet to jau sīkais pat nepamanīja. Un kas būtiski, tieši šai laikā par mani izrādīja interesi abi mani darbadevēji, kuriem tieši šai brīdī radās visāda rakstura neatliekami jautājumi. Beidzot, ap trijiem liekas visi tika apmierināti, arī Emīls iekārtojies zem gultas tālākā stūrī... atlika tikai viens, ap septiņiem jāzvana un ārsts izteiks savu viedokli. Nē, Čerts! Es Zināju, ka tā Petroviča buča nebija uz labu!
Dakteris piezvanīja. ... vairs smaidīt negribās. Vienīgais, kas ir skaidrs- Labi nebūs. Un ļoti īss laiks palika kopābūšanai. Labi, ka esmu mājās visu laiku. Vismaz tas, kas atlicis jāizdzīvo pēc iepējas labi. Kurš ja ne Emīls to pelnījis. Mana pūkainā saulīte |