| Maigi sakot - esmu nojūgusies. Sākums bija tad, kad sapratu, ka vairs nav neviena uz šīs pasaules, kuram nebūtu stāstījusi par tiem maniem koridora apgleznošanas plāniem. Līdz ar to vairs nebija kur sprukt - jābeidz muldēt un jāsāk rīkoties. Un tā, kādu rītu pamostoties es sapratu, ka esmu iekritusi, smagi nopūtos un sāku izcelt grāmatas no plauktiem( visu savu klasiķu kolekciju jau labu laiku esmu izvietojusi gaitenī kur tie aizņem 3x2.5m platības. Vienkārši esot istabā tas grāmatu lērums manī iedzen nepilnvērtības kompleksos). Tagad to visu bija jāpārvieto atpakaļ, jo paredzēts bija ne tikai špaktelēt sienas, bet arī slīpēt. Kā murgs pagāja nedēļa, no rīta braucu uz veikalu pēc materiāliem, tad visu dienu rāpoju gar sienām, vakarā sastādīju sarakstu un no rīta atkal braucu uz bodēm. Ziņoju, šobrīd tas brīdis tuvojās, griesti un sienas un visas trīs durvis, pasteļ-zaļganā krāsā(tāds man būs fons), gaida, kad sākšu izpausties, rīt pēdējo reizi jānokrāso ar emalju durvis, jāieklāj linolejs, jānopērk grīdai nomales... un jāsāk gatavot skices. Beidzot es droši zinu, ko vēlos uz tām sienām redzēt. |