Vakar uz kādam četrām stundām kaimiņi man uzticēja savu trīsgadīgo sprogaino brīnumu . Brīnums izrādījās ļoti rosīgs un runīgs, pirmajās pusotra stundās es uzzināju visus bērnudārza jaunumus un ģimenes noslēpumus, brīvajā no čalošanās laikā brīnums terorizēja kaķi, mērīja viņa astes garumu un ar varu vēlējās nomazgāt no košaka pakaļējās kājas brūno plankumu, kas rotāja to kāju jau kopš dzimšanas. Pēc tam, kad brīnums mēģināja pabarot košaku ar konserviņiem no karotītes, tas pagalam apvainojās un nolīda kaut kādā tikai kaķiem zināmā stūrītī. Sapratu, ka vienīgais, kā var piebremzēt brīnumu – nolikt viņu čučēt. Gulēt Brīnums bija ar mieru, bet pārtraukt runāt ne po čem, un no guļamistabas turpināja skanēt,- Tu! Ej kaktā! Es taču reiz teicu – netraucē! Es ar tevi nedraudzēšos! Un tagad mēs visi kopā nodziedāsim dziesmiņu...! Pavēros durvju spraugā- Brīnuma priekšā saldi gulēja košaks, bet sīkā spulgace , vicinot rokas, turpināja jamo skaļi dresēt. Laiks gāja, muldēšana turpinājās, sīko vajadzēja dabūt gar zemi. Pieslēdzu diplomātiju...
Ienācu istabā un saku: Klau, Alisīt... Te ir tāda lieta. Viens ezītis ļoti grib tev parādīties sapnī. Pašreiz klīst kaut kur krūmos, lasa tev dāvanai ābolus, bumbierus, banānus... cepumus... burkānus ... un t.t. Tikai tu viņu redzēsi, ja aizvērsi actiņas, gulēsi klusi klusi... savādāk viņš kautrējās un baidās nākt. Brīnums aizvēra acis un pēc 3 minūtēm jau bija aizmidzis. Un es arī... otrā istabā. Kā jūs domājiet, ko es redzēju sapni? Ezīti, ar saules brillēm un ar antenu starp ausim |