Es braucu pēc brīnuma. Man solīja dāvināt zvaigzni. Nu varbūt, ne gluži solīja ;o), bet ļāva izvēlēties .;o)))
Brīnums nenāca viegli. Vispirms bija jānoklausās triju apvienoto Baltijas koru dziedāšanu, tad vēl tas "Time after Time"… Sāka līņāt. Un vēl tik auksti… Bet visi gaidīja zvaigznes. Kungs blakus atteicās vest ģimeni uz māju, viņš droši zināja, kā viens ir tur lejā, bet otrs uz jumta un gaida tikai brīdi…Es arī gaidīju. Tas uz jumta biju tu. Tu pamāji man ar roku un kā vienmēr iesmēji klausulē, ka zini ne tikai īsto brīdi, bet arī labāko vietu… zvaigžņu lietum. Un tad bija brīnums! Es aizmirsu, ka esmu pārsalusi. Tu izgleznoji debesis, pūlis lejā sajūsmā reizē ievilka elpu …Bet tu meti zvaigznes riekšavām un prasīji, kāda man patīk vairāk. Es gribēju visas…
Vismaz buču uz vaiga biji pelnījis. Es zinu. Es nezināju, ka protu tā mulst ;o)) Bet tu taču vēl parādīsi man šīs “debesis dimantos”, vai ne? ;o))) |