Jau gribēju nospiest gāzi, kad pamanīju viņu… Tas bija manāmi uztraucies un žestikulējot steidzās uz manu pusi. Pirmā reakcija, kaut kas atkal ar mašīnu, tā no rīta nedaudz šķaudīja un cilvēks aiz laba prāta grib brīdināt. Pavēru durvis un sadzirdēju pirmos vārdus – “ Esmu invalīds kopš bērnības…” Tālāk vairs neklausījos. Nopurpināju kaut ko līdzīgu – “ Es pie tā nejūtos vainīga…” Un braucu prom.
Pa galvu jaucās domas “Šaubu nav, toč invalīds un tā proba noteikti ir ar galvu…, nu vai tiešām es izskatos pēc labdarības biedrības entuziasta…?” Kaut gan brīžiem es pati par to šaubos… |