| Pamodos desmitos…. Aiz loga bija septiņi grādi, un es atcerējos vakaru…. Faktiski tā jau bija nakts. Klaču sišana bija nedaudz ieilgusi, prāta nedaudz atausa, tas brīdis ap trijiem naktī, kad mēs ar drušku ar matu fēnu atkausējām to ledusskapi, kas ne pakam negribējās šķirties no apledojuma. Tad ap četriem, viņa sāka brīnīties, ka viņai vēl nav zvanījuši bērni, lai uzprasītu, kāpēc nebrauc mājās, tad mēs sākām meklēt viņas mobzi, kurš izrādījās ir palicis mašīnā… Tad viņu sāka mocīt sirdsapziņa un viņa atteicās no manis uzklātās gultas un teica, ka nezin, ko tagad mājās teiks, ka tik vēlu… ;o/ es jamo izlaboju – beidz, piecos no rīta, tas vairs nav Vēlu , bet gan Agru… un tur ir zināma starpība… Tad es kādu brīdi pavēroju, kā viņa kasa ledu nost no savas mašīnas, kā mēģina to ilgāku laiku bezcerīgi iekustināt un kad tas tomēr izdevās pēc min 15 gāju gulēt… Par ko mēs TĀ sitām klaču? …a vot neatceros, goda vārds ;o)))) |