Pēc tām vēlēšanām redzēju dīvainu sapni… braucu centrā ar veļļuku, kad uz krusta mani apstādināja divi poliči. Būtībā jamie man lika nobraukt malā un ar to arī it kā incidents bija izsmelts. Kāpu arī nost un gāju skaidroties. Jamiem apkārt bija jau burzma. Es ar savu velosipēdu viņus jau maz interesēju… Tad pamanīju, ka esmu tikai zeķēs, jo apavi noziedēja, nu štrunts nodomāju, ar veļļuku mājās tikšu tāpat… Hren – veļļuka vairs nebija, tautas arī, tikai tie abi poliči krāmēja savas mantas, liekas ka jamiem arī dežūra bija beigusies. Gāju klāt un paziņoju jamiem ka nekādas prom iešānas nenotiks, jo man ir nosperts jamiem uzticētais veļļuks un es gribu papīru, lai uzrakstīt sakarā ar to iesniegumu. Papīra nebija, arī rakstāmā nebija… jamie bija dīvaini apmulsuši un es nospriedu, ka jamie būs izsaimniekojuši manu veļļuku. Būtībā, man jau sala kājas un bija vienalga, ir tas veļļujks vai nav… es pat godīgi, nebiju droša, vai tas man vispār piederēja… vienkārši tas bija principa jautājums !
Pamodusies nospriedu – tas nav uz labu. Noteikti pie jaunās valdības palikšu bez transporta līdzekļa, zels krāpšana(veļļuka pazušana) basas kājas nozīmēja, ka pie ziemas riepām atkal netikšu un budžeta iekšējie līdzekļi būs tik bēdīgā stāvoklī, ka varas iestādēm pietrūks rakstāmpapīra tautas sūdzībām ;o/ |