Viņa sēdēja tik klusi, nebilda ne vārda… apsēdos blakus un prasīju

-Kas jauns?

-Zini, Olguc, es Jaungada naktī tieši 12 atradu bērniņu…

-Nemuldi!… (man palika neomulīgi)

-Ne, es nopietni. Pēc tā salūta, gājām ar skuķi uz māju un te viņa mani rausta aiz piedurknes – Mammu, ar to meiteni, kaut kas nav labi… Atzīšos, es viņu nemaz nepamanīju. Kādā šķērsielā pie sienas stāvēja gadus  piecus mazs meitēns. Tāds sabozies zvirbulītis. Tauta skrēja garām,  un arī es tai tumsā nebūtu pamanījusi, paldies meitai- bērni ir acīgāki… Pienācu klāt un pietupos  -Kas noticis meitiņ, ko tu te viena dari?…  Manī pavērās bāla bāla sastingusi sejiņa, bērns drebēja, kā apšu lapa… un ne asariņas…. Vārds pavārdam noskaidrojām, ka gāja ar tēti skatīties salūtu, ka salūta laikā tētis kaut kā pazudis, ka nemaz nedzīvo šai pilsētā, ka atbrauca pie vecmāmiņas un ka te uz šīs ieliņas  atrodas tāpēc, ka likās  ka ar tēti gāja tieši pa šo ielu, bet nu vairs nav par to droša… Tikmēr iela jau palika gandrīz tukša… Sazvanīja policiju, jau pēc minūtēm piecām puiši bija klāt un tieši tai laikā , kad mazo sēdināja mašīnā rācijā atskanēja… ka kāds tētis meklē pazudušu bērnu. Un tad tētis jau bija klāt, mazā tika klēpī un tikai apķērusies viņam ap kaklu beidzot sāka raudāt….

-Zini, draudzene teica, visvairāk man bija bailes no tā sastinguša skatiena un no tā… ka neraudāja… Bet kad parādījās pirmās asaras, tikai tad palika vieglāk visiem.