Biju ārā, laiks fantastisks!!! Un tas būtu novembris?!…
Zāle un debesis kā pavasarī… vienkārši sastingu, kādas minūtes desmit stāvēju ar pavērtu mutu… Bezgalīgi augsti, saules izbalsināti balti bērzi un skatoties no lejas, spoži zilajās debesīs saulē rotaļājās jau rudens retinātas sīkas zelta lapiņas tādā sīko zariņu pineklī - dīvaini, viņas virmoja tādā knapi jaušamā RŌZĀ krāsā …kas tas bija? kaut kas neredzēts!!! Tad vēl bija neliels pīlādzis , vairs nevienas lapas, bet tik spilgtas tumši sārtas ogas gaiši pelēki violetajos zaros uz baltas sienas fona… Un vēl tāds reibinošs gaiss… Pavēros uz kādu celtni, ceļamkrāns viegli šūpojoties vilka uz jumtu kaut kādu parikti garenā kastē. Tad tā viegli sasvērās, un no 3 stāvu augstuma lēni krita lejā. Blīkšķis, putekļu mutulis… Manta pagalam. Pienāca kādi pieci veči un sabāzuši rokas kabatās mierīgi lūkojās lūžņu kaudzē. Pareizi vien ir, ko tur trakot, labot jau nekā nevar … Tinos, lai nepiesien lietu. Vienai dienai brīnumu pietiks ;o) |