Šī iespēja mani moka jau trešo dienu… Nez no kurienes atkal tās atmiņas. Kaut kas no bērnības. Tādus tautā laikam sauc par kompleksiem ;o) Kāda sāpīte, kāds pārmetums pasaulei un kāds lūgums tukšumam… kuram it kā tikts pāri, jo cilvēki pamana tikai to , ko tu pats savā dzīvē akcentē… Esmu iemācījusies sadzīvot, nedarīt, un neievērot… Pateicu reiz sev – mani tas nekrata, esmu tam pāri, dzīvē ir lietas svarīgākas…
Un tagad , kad reiz liekas tas bērna lūgums sadzirdēts… viss it kā atgriezies… izrādās nekas nav aizmirsts. Kaut kādas asaras pēkšņi… un skumjas. Es atkal esmu pati ar sevi, ka tad…
Un tagad it kā jau varētu iztikt, cik gan tagad tas daudz no svara. Bet es esmu parādā tam skuķim, kas kādreiz raudāja spilvenā. Man jāpierāda sev , ka visi sapņi piepildās… agri vai vēlu. Tieši tagad, kad tas ir manos spēkos. Sapņiem jāpiepildās. Es mīlu to sīko Olguci, viņš pārāk man dārgs ar visiem tiem sapņiem, sāpēm un asarām… Ja nebūtu viņas nebūtu manis. Kaut tikai manos spēkos būtu viņai tagad pačukstēt – neraudi sīkā, es izdarīšu visu, kas ir manos spēkos , es varu tagad….
Es to esmu sev parādā… |