Sniegs krīt… jau otru dienu…
Visu laiku vajā tās bērnības izjūtas… Kad koki bija tik lieli, ka apskāva debesis virs galvas un zvaigznes mirdzēja starp zariem; kad māju sienas beidzas kaut kur augšā bezgalībā un nekad nebeidzās. Kad parastā ielas laterna draudzīgi lēja gaismu līdzās mēnesim un liekas abi no augšas draudzīgi mani aprunāja… Kad visa mirdzoša pasaule piederēja tikai man un es vēroju to no lejas ar aizrautu elpu. Kaut kas mainījās pa šo laiku … Nu tagad pasauli esam uz tu, mēs skatāmies viena otrai acīs. Gandrīz līdzvērtīgi. …man pietrūkst tās klusās sajūsmas un aizrautas elpas.
Es atceros tās izjūtas… es neatceros … vienkārši, nav manos spēkos to uzlikt uz papīra . Es neprotu vairs skatīties no lejas uz pasauli. Es vairs nekad to nevarēšu. |