bet, runājot par durstīgiem zaļumiem, man ir jāizveic īstena ķecerība - jāizrok mammas smiltsērkšķi, 2 gab. viņa to nezin. jāizrok, jo viņi ir vienīgajā vietā, kur varētu būt kāds brīvs zāles pleķītis, bet nav, jo tur ir iestādīti tie nelaimīgie smiltsērkšķi. katru gadu es klausos, cik tie veselīgi, bet praktiski nevienam, izņemot mammu, viņi negaršo, un viņa ir savārījusi sev tās cukursaldās burkas gadiem uz priekšu. so, es domāju viņai uzdāvināt jaunus stādus, lai iestāda pie sevis, bet šos sūtīt "pelnītā atpūtā".

reiz bija liela vētra un vienu no tiem krūmiem taču praktiski ar saknēm izrāva ārā, bet neviens, izņemot mani, nesaskatīja notikušajā likteņa pirkstu un ieraka atpakaļ, piesienot vēl pie baļķa, lai točna turās. 

nez, cik daudz laika viņiem vajag, lai izaugtu?

baigi daudz par darbu rakstīt nevar, kas to lai zina, varbūt dažs labs kolēģis te ir.

par plāniem diez ko arī nevar rakstīt, jo par plāniem vispār nav, ko daudz arī runāt, un tie plāni ir tik trausli, tik daudz kas var noiet greizi un lai tos realizētu tur vispār tik daudz kas ir jāsastutē, un visas ļoti nopietnas lietas, ja kaut viens elements atkritīs, tad nekas nesanāks.

cilvēkos es arī diez ko neeju, un kā īstens ekvatoriālais kaktuss es nevaru arī cilvēkos iziet aukstumā. nav sliktu laika apstākļu, jā, toties man ir nepiemērots apģērbs, so - es sēžu mājās un gaidu siltu laiku.

esmu klusi priecīga, jo pamazām, pamazām, pamazām āra terase veidojas tāda, lai tur būtu patīkami un omulīgi atrasties.

vispār mani iedvesmo ņūorleānas garden district, bet tas nenozīmē, ka tur izskatīsies līdzīgi.

no manis sanāktu nekam nederīgs interjera dizainers, labi, ka nesāku uz tiem mācīties, - es droši vien nevienu projektu gadiem nevarētu novest līdz galam.

izvēlēties kaut ko - tas dažreiz ir ļoti grūti.

jāatzīst, es nekad nebiju domājusi, ka tā domāšu, bet tā nu tas ir - skinny džinsi nudien ir izgājuši no modes. bet nevis tikai tāpēc, ka visi staigā platām bikšu starām, nē. tāpēc, ka beidzot ir mainījusies arī sajūta par to, kas ir skaists siluets, un skinny džinsi vienkārši vairs īsti neiederas šajā siluetā.

ap pusnakti nodega māja kaimiņos.

viena no pirmajām, kas šajā pusē vispār tika uzceltas, ko arī ļoti labi varēja redzēt, un neliegsimies - visi domāja, ka viņa "bojāja skatu".

tomēr vispār jau štrunts ar to, ka veca, štrunts, ka bojā skatu, bet nav štrunts, ka ņem un nodeg.

kas man atgādina, ka arī šai mājai laiks veikt elektroinstalācijas pārbaudi (reizi desmit gados).

apkuri noregulēju uz vasaras režīmu, tagad siltumsūknis silda tikai ūdeni.

citādi viņam kaut kas nepatīk un sildot māju viņš sāk pīkstēt un apstāties, bet pēdējo naudu atdot par remontu man tagad noskaņojuma nav.

summer mode it is.

nākamajai apkures sezonai atsevišķs uzkrājums jātaisa.

"komunikācija ir ļoti svarīgi - tas ir par svariem.

arī svari - nogriež telefonam skaņu, lai neviens netraucē."

jaunajā darbā arī bija talka piektdien.

no rīta bija jānovada sava veida instruktāža, un tad jādodas "jauno darbinieku ekskursijā", un tad uz talku.

 

diezgan grūti izdomāt, ko vilkt, ņemot vērā to, ka jāizskatās solīdi un talkai gatavai, un arī to, ka tādu talkas apavu man nav.

nācās vilkt zābakus ar papēdi.

(ar botām negribēju iet uz instruktāžu, lai gan tagad saprotu, ka mierīgi varēju to darīt, vienīgais, uz talku ar gaišām botām nebūtu bijis diez ko prātīgi, a tumšu man nav, so).

talku uzsāku ar domu, ka šī tāda atpūtas diena sanāks, bet nobeidzu ar - es neesmu talku cilvēks.

pirmkārt, visu dienu saule un auksts vējš vienlaicīgi.

otrkārt, neskatoties uz plānoto barošanu, tā bija ļoti vēlu, trijos man jau bija pazemināts cukura līmenis asinīs, bet es attapos, kad bija jau par vēlu. #hangry

bōnusā - aplaucēju vai arī pareizāk sakot - nodedzināju - mēli un aukslējas ar soļanku, man ir aizdomas, ka esmu zaudējusi kaut kādu garšas izjūtu.

treškārt, no nepiemērotajiem apaviem kājas vēl šodien sāp.

tie vārdi "lai nav izdegšanas", protams, ir ļoti labi, bet tik daudz lietu jādara, un tās tik lēni iet uz priekšu, un citreiz pat atpakaļ, un tad vēl arī stāv uz vietas vai aiziet pavisam citā virzienā, ka līdz galam neviena no Lielajām Lietām nav novesta. tas ir pārsteidzoši, ka procesi var tik lēni virzīties (as i said - pat ne uz priekšu), un pie visa tā, ka tu katru dienu strādā pie tā, lai viņas ietu uz priekšu. es, jeibogu, sevi ar varu apstādinu, "lai nav izdegšanas", kaut gan agrāk es tādai izdegšanai īsti neticēju. bet man nav nekādas intereses izdegt, tāpēc es saku sev "bet tagad apstājies".

bet varbūt es tā daru vienīgā, un tad tā skaitīsies slinkošana, pat ar visiem, ka "izdegšanu mums nevajag".

bet atkal no pusdienlaikā noklausītām sarunām, ka, piemēram, nevar strādāt pēc darba laika beigām, vai, piemēram, brīvdienās, lai priekšniecībai nerodas iespaids, ka tik daudz var izdarīt, strādājot nolikto darba laiku.

anekdote, arī no darba.

viens darbinieks, tātad, pāris nedēļas pēc kārtas iet prom no darba pulksten piecos.

pārējie darbinieki strādā līdz desmitiem vakarā un kādu dienu neiztur, un ieveļas pie priekšnieka - kas tā par lietu, kāpēc viņš iet prom piecos?

priekšnieks tāds - kolēģi, nu, esiet taču iejūtīgi, viņam tomēr atvaļinājums.

man ir, iespējams, mazākā puķu dobe pasaulē. tad es tajā iestūķēju koka dzirnavas, dimensijai, tā teikt, un stādu tajā puķes, kuras man sadāvinātas podiņos.

ciklomenas, nez, tur arī augs?

pagaidām mazās narcises un hiacintes no pagājušā gada ir izlīdušas.

taisnībsakot, kaut kā apnikuši mati, bet esmu pilnīgi bez idejām, ko tādu ar viņiem izdarīt.

tāpēc ņēmu un pāršķīru celiņu pa vidu.

izrādās, celiņš sānā ir dead nu jau trīs gadus.

 

un tagad tas esot atpakaļ.

gen z is the most unhappy at work. slābens gan tas skaidrojums, gan jau gen z rakstīja, bet dati vienmēr ir interesanti.

man šķiet, ja būmeri būtu tagad gen z vecumā, viņi nedomātu kā būmeri.

also, vasarnīcās netālu no E vecvecākiem dzīvoja cilvēki no krievijas, vasarā viņi dažas reizes mēdza atbraukt, satikt radus u.tml. es, taisnībsakot, kaut kā neiedziļinājos tajās prasībās par latviešu valodas zināšanām krievijas pilsoņiem, un vispār, es sapratu, ka uz tiem, kas brauc ciemos pie radiem, tas jau nu točna neattiecas, bet varbūt krievvalodīgajās ziņās stāsta citādi, nezinu, īsāk sakot, viņi tukšo vasarnīcu uz neatgriešanos, un mēs tikām pie batuta. E dikti priecīgs. palēkāja nedaudz vakar vakarā un šorīt pirms dārziņa.

batuts, tas galvenokārt nozīmē to, ka bērns ir aizņemts uz vismaz stundu, kad tu gribi ārā mierīgi paeksistēt.

pēdējās dienas bija tik siltas, ka es skatos laika prognozes un gaidu, ka tur būs teikts: "sniegs un mīnusi!"

pasūtīju tigi šampūnu un kondicionieri iekš abrands.lv.

saņemu vēstuli:

good to know.

saklausījusies dr. drey, uzklāju uz sejas ķermeņa losjonu, kurš man ir pagadījies biezāks un treknāks, nekā sejas krēms, un esmu ļoti apmierināta. es tiešām nesaprotu, kāpēc tie mitrinošie krēmi tiek taisīti tādi, ka āda pēc tam nemaz nejūtas mitrināta. tagad, toties, veselīgs mirdzums ādai. nē, reiz man kosmetoloģe iedeva foršu mitrinošo jutīgai ādai, bet pēkšņi viņu pārstāja ražot vai kas, nu, the usual.

un ko gan lai dara šajās četrās brīvajās dienās tādu, nu, tādu?

vispār neticās, ka brīvdienas.

šī man tāda gara nedēļa sanākusi, jo no četrām darba dienām veselas trīs būs klātienē, un man nepatīk, ka divas dienas pēc kārtas, jo šodien, piemēram, bija daudz staigāšanas un runāšanas, un es esmu diezgan izsmelta un kājas sāp no nepieraduma. bet tagad jāpaskatās the last of us. pedro pascal bija pamanāms jau iekš game of thrones, tāpat kā pārējai pasaulei, bet tieši pēc narcos es zināju, kā viņu sauc. labas lomas.

šovakar pirms aizmigšanas bērns saka: "nevajag ar mani palikt."

this is it then?

pēdējos vakarus izklaidējos ar dr. dray (nē, ne dr. dre).

kaut gan sākotnēji vienkārši interesējos par vitamīna c serumu.

šodien biju ar E uz viņa futbola treniņu, like, omg, viņi visi tik mīlīgi savās formās. daži vēl mazi tur ņemas savā nodabā. treneris saka - mest bumbu šite, a viens paņem bumbu un aiziet vispār citā virzienā, can't be bothered.

E, savukārt, nodarbības beigās sabēdājies saka, ka grib būt ātrs un stiprs, un tagad tāds neesot.

nez ko viņi raksta tajos maximas darba sludinājumos - ja tev patīk kaitināt klientus, izliekot nepareizas cenu zīmes vai arī neizliekot tās vispār, un ja vienaldzīga vai pat viegli rupja attieksme pret klientiem ir tava stiprā puse - tu esi tieši tas, kas mums vajadzīgs?

bet nu ne tikai mūsu maxima izceļas, arī citi.

atceros, kā druška atlidoja ciemos, un aizgājām cigaretes nopirkt narvesenā, kur uzreiz tāds: "ko vajag?" no uzlakotas pārdevējas.

druška pagriežas pret mani: "tagad jūtu, ka esmu latvijā."

noskatījos black bird, kas esot inspired by true events, un kaut kā man šis saistās ar the mindhunter, un vēl es domāju, ka, no offence, nezināmie aktieri, kas atveido sērijveida slepkavu vispār nesaņem pietiekamu atzinību par savu veikumu. nu, varbūt saņem, bet vienīgais, kas man tagad nāk prātā, ir hīts ledžers, bet viņš jau tāds holivudas sweetheart bija, tā ka tas ir pavisam citādi.

un es neteiktu, ka suši torti pagatavot ir vieglāk par suši.

pamēģini uzsmērēt krēmsieru uz rīsu lauka.

kad kaut ko remontē un kāds pasaka, ka šis stāvēs gadus desmit, vai arī kāda iekārta darbosies gadus piecpadsmit, tas agrāk likās tikpat tālu kā mūžība, tāpēc, ja šis kāds vēl piebilda, ka uzstādīšana sanāca ķēpīga vai arī sanāca kaut kas ne tik labi, kā bija gaidīts, tad tas cik ātri ienāca, tik ātri arī pa ausīm izgāja.

un tad paiet tie desmit vai piespadsmit gadi, un ir pienācis laiks nomainīt to lietu, un tu skaties un domā, nu, vot, kāds atmorozoks, pardon, domāja, ka šitā to likt bija baigi labā ideja? man te ir viens tualetes pods, kura eksistence maitā man dzīvi jau entos gadus, jo viņam gan poda vāka stiprinājumi sabojājās (un jauns maksā ap 100 eur, btw, un nav arī vairs internetā atrodams, so there's that), gan ūdens nolaišanas poga ne vienmēr fiksējās, un no tā tur jau neatmazgājamas līnijas ieēdušās. un to sasodīto podu nomainīt sarežģīti, jo viņam jāatbilst vairākiem parametriem (viens no kuriem, lai tas maksā mazāk par 200 eur; tas nav tik vienkārši; nespēju noticēt, ka es saku tādu summu, runājot par tualetes podu, hesus). bet it kā ar to nebūtu gana, vēl arī ūdens viņam ir pievienots tā, ka, lai to atslēgtu vai noslēgtu, tev vajag būt kā tam gumijas cilvēkam no fantastic four. turklāt, trīspadsmit gadu laikā tas ūdens padeves krāns nav aiztikts (no wonder, viņu fiziski var aizsniegt tikai noņemot podu vispār; piedodiet, bet es esmu diezgan lielā šokā par šādu meistarību), kas arī nekam nepalīdz.

kāpēc nevar vienkārši ņemt uz izdarīt kaut ko kārtīgi?

mans līgums ir noslēgts līdz septembrim. sākumā likās - nu i štrunts ar to, ka līdz septembrim, daudz kas var notikt līdz septembrim. tagad, savukārt, liekas (un ja liekas, var sasisties, jā), ka i kinda like it here, un ko gan es darīšu, septembrim iestājoties? sākumā bija saruna par to, ka ja viss labi, tad septembrī līgumu varētu pagarināt, bet tādu oficiālu apstiprinājumu es tam neesmu saņēmusi, drīzāk - gluži pretēju, tā nu esmu neizpratnē par to, kam ticēt, bet baigi pašai bakstīt arī negribās, jo, galu galā, līdz septembrim tomēr vēl daudz kas var notikt.

tik patīkami - tu beidz darbu, un ārā ne tikai gaišs, bet pat saulīte spīd, un tu jau esi mājās.

šogad kaut kā daudz neveiksmīgu oskara apģērbu. 

vai tiešām vainīgs paklājs?

mājās viens kritušais no rota vīrusa, viens collateral damage (jeb es - neizgulējusies). galva strādā divtik lēnāk kā parasti.

nē, nu, normāli? es domāju, ka viņai jau ir bērni un mācība - universāla.

man gan nepatīk bardaks,  jo tad ir diskomforts un un es nevaru atslābināties. kids vai no kids.

laikam esmu kaut kur uz OCD spektra.

beidzot sakrita kopā tas, ka atcerējos, ka man vajag šuvēju, un vienīgā šuvēja, ko zinu, bija darbā man pieejamā laikā. once in a red moon notikums.

pārāk bieži jau negadās tā, ka bez šujmašīnas pieskāriena apģērbu nevar vilkt. lielākoties var, bet, ja biksēm pus kāja (c) jānogriež nost, tad ir kā ir.

protams, manā dzīvē ir bijis arī kaut kas satraucošāks par pārāk garām bikšu starām vai žakešu piedurknēm, bet, kā saka, i don't wanna talk about it yet.

kas to būtu domājis, ka lipīgi ir ne tikai vīrusi, bet arī traumas. tā lūk, piemēram, vispirms ceļgala vainas bija man, es te savu mēnesi sabiju uz slimības lapas. un tagad ceļgala vainas sākās otram ģimenes loceklim. tā kā mums ir viens ģimenes ārsts, es pilnīgi redzu, kā tas izskatās ģ. ā. acīs - ahā, šādi var mēnesi paslimot!

life hack: izvēlieties katrs savu ģimenes ārstu.

otro dienu nācās veikt sniega tīrīšanas operāciju pagalmā, un šodien tas man izsmēla visus spēkus.

visi tie, kas uzskata, ka tā ir baigi labā fizkultūra - ņemiet lāpstu un nāciet vien ciemos. man tāda fizkultūra nav vajadzīga. tagad nav spēka ne soļanku uzvārīt, ne paskatīties, vai ir bērnam atrodami sporta apavi skapī.

darbu apceļoja e-pasts par dresskōdu. domāju - nu tik būs! tūlīt aizliegs nēsāt džinsus. par laimi tā gan nebija, tur bija ziņas par citu uzņēmumu pieredzi.

daži nudien džinsiem saka nē-nē, citi saka, ka džinsiem - jā, bet tikai ne tādiem, kas izskatās nonēsāti. well, var jau likt vilkt bikses, bet tajās tak ziemā aukstāk, nekā džinsos, un tad vēl zeķubikses jāvelk, lai nenosaltu, un apavu izvēle uzreiz ierobežotāka, dies pasarg. citiem bija noteikts, ka sievietēm jāvelk kurpes ar papēdi (es gan par šo būtu strīdējusies arī, jo, pirmkārt, diskriminācija - ticiet vai nē, vīriešiem nebija noteikts, ka jāvelk kurpes uz papēža, otrkārt, dažās darba aizsardzības instrukcijās minēts, ka nedrīkst vilkt kurpes uz papēža, lai neaizķertos, kas arī ir garām, karoče, lieciet mierā kurpju papēžus labāk).

tāpat tur bija par tetovējumiem, ka klientu apkalpošanas sfērā tie jānosedz. par matu krāsu, ka nedrīkst pārāk izcelties.

2023. gads, ļauži. uzņēmumi paši sev ieliek mīnusus.

also, 1. marts.

paldies dieviem, summer is coming.

mana friziere, izrādās, ir stāvoklī, un izrādās, ka laikam jau kuru katru brīdi jādzemdē, bet mani viņa tikai pēdējās reizēs ir, kā izrādās, viltīgi izjautājusi, ko es domāju par iespējamu otro bērnu, kamēr pati turējusi sveci zem  pūra. vienubrīd es jau domāju, ka viņa tāda apaļa palikusi, varbūt stāvoklī, bet nu, ja nesaka neko, nav mana darīšana.

tīrās sagadīšanās pēc uzzināju.

kas mani tagad frizēs? īsi mati ātri ataug.

drīzumā pirmā sapulce par futbolu četrgadniekiem.

vasarā arī kartinga iespējas.

ir forši būt mazajiem tagad.

E dzimšanas dienā viņš spēlējās ar savu mīļoto brālēnu, kurš piecus gadus par viņu vecāks, bet tik un tā vēl bērns. nu lūk, un spēlē viņi, tātad, hokeju ar nūjām uz grīdas, nevis telefonā vai uz galda, un skaidrs, ka deviņgadīgais ir veiklāks par četrgadnieku un padoties uz savu galvu arī netaisās, un apspēlē viņu, savukārt, četrgadnieks grib vienmēr būt uzvarētājs un viņam nesanāk, un pēc vairākām neveiksmēm pēc kārtas raud. man viss šķiet loģiski un saprotami, kamēr no vecākas paaudzes sāk skanēt, ka "nav smuki, ka puikas raud / puikas neraud", vīra mamma vispār pasaka "viņš man kādu atgādina šajā vecumā" (E tēvu, t.i., un nevis pēc izskata, kā es sākumā nodomāju, bet pēc uzvedības, kas manī, savukārt, tādu diezgan dziļu nicinājumu pamodināja). es domāju - džīzas, dodiet taču bērnam skābekli.

bet jautājums kur ir - nu tad ir vai nav tomēr normāli pārdzīvot par zaudējumu četrgadniekam?

also, gaidīti padomi par to, kā praktiski mazināt pārdzīvojumu asumu.