tāpat jau nepārtrauktas un straujas pārmaiņas jūtamas, un tagad viņas, tās pārmaiņas, ir vēl nepārtrauktākas un straujākas.

sailgojusies pēc jūzera psiho_analitike, klīdu pa viņas publiskajiem ierakstiem (jo līgu viņa, diemžēl, atdraugoja, kad saprata, ka, izmantojot viņas cibu, izklaidējamies gan es, gan ineta, gan jānis), līdz nonācu pie šī absolūti burvīgā ieraksta: "man nereaali patiik uzvilkt vienu savu topinu, kuraa izskataas, ka es buutu staavoklii. un man patiik to uzvilkt kopaa ar bolero jacinu uz darbu un tad visi domaa, ka es gaidu beerninu un izturaas iipasi jauki. :)) tik forsi." paldies cibai.

nācu mājās no darba, pretī nāca jaunietis (bērns? vīrietis?) par kuru zinu, ka autists (izklausās pēc hobija), nezinu, kā zinu, bet vēl pirms pāris dienām redzēju viņa bildi kaut kur un jau tad nodomāju - kāpēc to (viņu) zinu? jebkurā gadījumā, nācu, man acī nodevīgi iekrita pile no koka un es viņam piemiedzu ar aci.