: vecā prāta vētra kleitā jaunā mētra
Vakardien, ap diviem, man likās, ka tā būs pilnīgi parasta Kokneses diena, nu, tur rabarbermaizi uzcepšu, ar Šakālīti aiziesim kādā pastaigā, nu, tā kaut kā. Bet tad negaidīti ciemos atbrauca![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kamatrilleris ar īsām kleitām un mēs braucām ekskursijā uz Aizkraukles pilskalnu, kurā pati nekad nebiju bijusi. Jei bogu, cik tur labs skats paverās! Ēdām lašmaizītes un uzdzērām citrontēju, līdām pār sētu un baudījām dzīvi. Pēc tam braucām uz Lapsu kalnu, kurā ir visskaistākās bērzu birzis tuvējā apkaimē, nobildējām Sandras kājas un tad jau zvanīja namtar, kurš žēlā balsī stāsta, ka esot Ainažos un ir nokavējis pēdējo autobusu uz Rīgu, vai es nevarot par podu sudraba atbraukt pakaļ un būt vislabākā māsīca pasaulē. Skaidrs, ka tagad, kopš esmu sākusi pirkt akcijas, man patīk nauda un sudrabs, tāpēc saskatos ar Sandru un lecam bembī. Nepaiet ne pāris stundas un esam jau Igaunijā, kur jūra nav tik laba, kā mūsējā, un piedzērušies igauņu onkuļi stāsta anedkotes par Kaupo un Ako. Tur ir tāds romantisks brīdis, kad visi pieci ejam pa veco akmeņu molu, kuram pats Krišjānis Valdemārs vedis akmeņus no dažādām pasaules malām, bet tas tiek pārdzīvots un tad jau pa tumsu, ķerot zaķus vakariņām, tiekam līdz Lībiešu upuralām. Tur iepazīstamies ar Piparu, kuram pēc tam, drošs paliek nedrošs, arī ziedoju kādu monētu. Lienam alās, tur arī viss forši, vecie uzraksti, velna skursteņi, jumja zīmes un viss pārējais. Mājās biju trijos naktī, nesaprotu, kā ceļā neaizmigu. Vakardienu, tātad, arī pieskaitam pie dzīvotdienas.
Vakardien, ap diviem, man likās, ka tā būs pilnīgi parasta Kokneses diena, nu, tur rabarbermaizi uzcepšu, ar Šakālīti aiziesim kādā pastaigā, nu, tā kaut kā. Bet tad negaidīti ciemos atbrauca
kamatrilleris ar īsām kleitām un mēs braucām ekskursijā uz Aizkraukles pilskalnu, kurā pati nekad nebiju bijusi. Jei bogu, cik tur labs skats paverās! Ēdām lašmaizītes un uzdzērām citrontēju, līdām pār sētu un baudījām dzīvi. Pēc tam braucām uz Lapsu kalnu, kurā ir visskaistākās bērzu birzis tuvējā apkaimē, nobildējām Sandras kājas un tad jau zvanīja namtar, kurš žēlā balsī stāsta, ka esot Ainažos un ir nokavējis pēdējo autobusu uz Rīgu, vai es nevarot par podu sudraba atbraukt pakaļ un būt vislabākā māsīca pasaulē. Skaidrs, ka tagad, kopš esmu sākusi pirkt akcijas, man patīk nauda un sudrabs, tāpēc saskatos ar Sandru un lecam bembī. Nepaiet ne pāris stundas un esam jau Igaunijā, kur jūra nav tik laba, kā mūsējā, un piedzērušies igauņu onkuļi stāsta anedkotes par Kaupo un Ako. Tur ir tāds romantisks brīdis, kad visi pieci ejam pa veco akmeņu molu, kuram pats Krišjānis Valdemārs vedis akmeņus no dažādām pasaules malām, bet tas tiek pārdzīvots un tad jau pa tumsu, ķerot zaķus vakariņām, tiekam līdz Lībiešu upuralām. Tur iepazīstamies ar Piparu, kuram pēc tam, drošs paliek nedrošs, arī ziedoju kādu monētu. Lienam alās, tur arī viss forši, vecie uzraksti, velna skursteņi, jumja zīmes un viss pārējais. Mājās biju trijos naktī, nesaprotu, kā ceļā neaizmigu. Vakardienu, tātad, arī pieskaitam pie dzīvotdienas.