Princese Zeltīte

elina @ 09:20: nāc ņem manu roku un aizved mani
Šogad atkal taisīšu Jāņus Koknesē. Forši, jo biju pa šiem pandēmijas mēnešiem piemirsusi, cik ļoti man patīk plānot balles. Tajā sakarā - šorīt piecēlos ar asiņojošu degunu, jo laikam sapnī biju kādā lauku zaļumballē.
Vēl pagājušajā nedēļā biju interesantā ekspedīcijā, ko varētu nosaukt par "Ziedonim un Kurzemītei pa pēdām". Izrādās,ka Imanta Ziedoņa pirmais vārds, ko viņam nomainīja jau 3 gadu vecumā, bija Ālfrēds Zakalovskis. Māte lībiete, tēvs polis, ta nu laikam ģimene iekūlusies kādās nepatikšanās un visi pārtapuši par Ziedoņiem. Un Ādolfs par Imantu. Tad vēl, lai gan braucu pa daudzkārt izbraukātām vietām, kārtējo reizi pieķeru, ka praktiski vienīgā vietas bagātība tik tiešām ir tur esošais cilvēks. Saulrietam Pitragā ir cita vērtība, ja tu viņu pavadi ar dziesmu, ko nodziedi kopā ar jauniegūtiem biedriem. Nu, un tad jau vēl tas kapu piemineklis, kurš sagrauj feminismu "Nika Zariņš un sieva" un vēl tajos Košraga kapos bija tas stikla piemineklis ar vainagu iekšā. Tādu Latvijā vēl nebiju pieredzējusi. Vēl jāpieglabā doma par to,ka egļu pumpuri kopā ar medu ir ļoti garšīgi (skābā+saldā uzvaras gājiens).