| Epifānijas: Visas |
13. Aug 2007|10:32 |
Mīlas epifānija:
Es ievākoju mūsu sajūtas cietajos vākos, lai nesaburzās un nenobružājas. Tas protams tika darīts ar nodomu, jo kā tad savādāk mums saglabāt šo mirkli tik tīru un nevainīgu. Es paņēmu mūzikas kastīti un spēlēju saldas melodijas, lai sirds pamirst bailēs no izsekošanas. Kādā dienā viss kļūs mierīgs kā jūra pēc vētras un viegli skalosies pie mūsu kājām un kā klusas vijoles spēlēs pēdējo valsi šovasar.
Urbanizācijas epifānija:
Es glaudīju vientuļos suņus, kas skrēja man pretim nesot līdz sev domas, ko dižie doemātāji ir izdomājuši vairākus gadsimtus pirms manis. Es nopirku veikalā sirdsapziņu, pēc tam es viņu izliku aiz durvīm lietū, lai saprot, ka dzīve nerit pēc labākās sirdsapziņas. Trešdienas rītos uz manas ielas notiek militārās parādes, tas liekas tik pat ierasts, kā soļi kāpnēs, kad kaimiņs piedzēries mēģina atslēgt durvis stāvu zemāk. Es atveru logu un ar baudu ieelpoju svaigo gaisu, kas ir sajaucies ar auto rūkoņu un policijas sirēnām. Tā top urbanizācija. Pieturvietā pienāk tramvajs pēc saraksta, kas divas nedēļas jau ir mainīts. Pieradumam liels spēks. Tramvajs klausa sirdsapziņai.
Trešā epifānija par vilcienu [pirmās divas ir sadegušas ar manuskriptiek, kas nedeg]:
Garos vilcienos un īsos autobusos ienāk mūsu prātā aptuvenības. Aptuvenības par pasaules izskatu, par trīs vaļiem, kas nes uz savas muguras spirta brūzi. Asaras krīt lēni, gluži kā palēlinātajā filmā, jo asaras uz kinolentes nenožūst. Sāp pasaules netaisnība un raud pat tie, kas neizturas taisni. Izžuvušas upes nespēj būt par veldzējošu dzīves rituma virzītāju. Tās ir piešmaukuši kalni ar sniegotajām galvām, solot, ka viņiem ir pietiekami ledus, ko kausēt, bet viņi arī ir izslāpuši. Izslāpuši pēc brīvības un kaisles. Kalni ir!
Epifānija par balerīnu:
Maza meitene spēlējoties ar ziepju burbuļiem izmētā rotaļlietass visā pagastā. PAgastvecis pats liektdamies ar savu reimatisma nomocīto muguru vāc bērnības paliekas. Kāds vientuļš tūrists ierodoties baudīt klusumu atklāj, ka ik uz soļa viņam ir iespēja uzkāpt uz mūzikas lādītes, kas sāk atskaņot bēthovena piekto simfoniju un vērot kā balerīna, kas izpilda bezgalīgo pirueti ap savu jau tā nodilušo asi. Balerīnai ir cienījams vecums. Simtdivdesmitseptiņi gadi.
Neparasta sirds sadeg parasti:
Kreisajā pusē ir sirds, bet labjā kā likts ir aknas. Ir jābūt cilvēkam ar aknām lai izdarītu tā. Kurtuvē sadeg neparasta sirds, viņa sadeg kā parasta sirds, bet viņa ir neparasta. Pāri debes'm aizplūst dzejnieka gars, aptuveni divdesmitviens grams. Dvēsele neprasa atļauju, tā dzīvo tā kā tai ir lēmis Laimīgais Gadījums un Dūņu Rūķītim arī ir dvēsele, reizēm liekas pat divas.
Epifānija par piratizāciju:
Mani grib paņem pasaule kukaragā un aiznest uz galapagu salām. Iemācīt delfīnu valodu un likt ienirt klusumā karību jūras pludmalē. Pirātu dārgumi ir domāti komersantiem. Visi pirāti jau sen ir izmiruši, bet viņu dārgumi tiek mainīti pret zilumiem uz acs. Kliedz naktī un ķer vēju no dienvidiem un tas tev pastāstīs, ka smaržo pēc melnās šņaucamās tabakas. Suņa deguns to nevar palaist garām, tas ir liktenis.
Epifānija par ziemasvētkiem:
Visapkārt man sakārti āmuļi, pat uz kāju īkšķiem. Es jūtu, ka mīlestība ir man visapkārt. Kur vien es eju tur nākošo ziemassvētku gars man kaisa ceļu ar āmuļiem. Tur tālumā es redzu saullēktu. Saullēkts arī ir rotāts ar āmuļiem. Diez mīlestība ceļas no āmuļiem vai āmuļi aug tur, kur mīlestība līst pāri malām un veldzē zemi.
Āmuļi ir visapkārt, un mīlestība arī.
Evolucionālā epifānija:
Evolūcija meklē pareizo ceļu, lai izplestos uz regresa rēķina. Paceļas spārnos aizvēsturisko zauru gari un apaug spalvām seno acteku svētais putns. Debesjumā spīd spožas zvaigznes, kad dzimst Ķēniņi un valda pār pasauli, kas grimst naida plūdos un tiek iznīcinātas pilsētas. Tā evolūcija pasaka, ka ir šeit un tagad. Vajag desmit miljonu gadu, lai daba spētu iznīcināt cilvēces astātās pēdas un tad atkal cikls sākas no gala. Evolūcijas triumfs ir gars |
|