| viņi atkal dejoja |
6. Nov 2007|11:06 |
Viņi dejoja valsi, jā, jā to pašu veco valsi - viensdivtrīs pagrieziens, viensdivtrīs pagrieziens un tā no laika gala uz riņķi uz riņķi pie Štrausa meldijiem. Vel viņi dejoja vienu vasaru, jā veselu vasaru teiktu optimists, tikai vienu? - Atbildētu pesimists. Bet viņi bija ideālisti optimisti un izbaudīja veselu vasaru, viņi dejoja visu mūžu itkā tā būtu viņu vienīgā vasara. Aiz loga lielām pārslām krita sniegs, bija ziema, ārā bija ziema, kautkur tāluma varēja redzēt pilsētas tirgu, kas kūsāja no pirmssvētku drudža, cilvēki steidza pirkt dāvanas, rotājumus un arī pašas egles, ko nesa pār plecu pārmestas, kā tiko nomedītu meža zvēu uz savām mājām, dzīvokļiem uz studentu bēniņistabām. Bija ziemassvētki, viņi bioji atlaidušies uz Viktorija laikmeta dīvāna un piekļāvušies viens otram klausījās ziemassvētku dziesmas. "Pag" - viņš iesaucās, nu jā varēja jau just, kā smaržo piparkūkas, jā tieši tās, kas bija krāsnī. Viņš noskūpstīja viņu un aizsteidzās uz virtuvi lai inspektētu piparkūkas, cik tās brūnas, kraukšķīgas un smaržīgas. Viņa atlaidās dīvānā un atvērtām acīm sapņoja, sapņoja par viņu, kaut viņus šķīr pāris metri, vien siena, bet viņa jau bija noilgojusies un sapņoja par viņu. Viņi atkal dejoja, atkal dejoja savu vienīgo un mūžīgo vasaru.
Aiz loga lielām pārslām sniga sniegs un pārklāja zemi ar pūkainu un siltu sildošu mēteli.
Kamīnā klusi rūca un sprakšķēja uguns un pie kamīna klusi ņurdot un ik pa brīdim ierūcoties gulēja Vilhelms un atkal miegā dzenāja nebeidzamos kaiju pūļus gar savu pludmali.
Šeit smaržoja pēc ziemassvētkiem, pēc īstiem mīļiem un ģimenes svētkiem.
Viņi dejoja. |
|