| Es neesmu viens |
23. Okt 2007|10:44 |
Es šodien viņai lasīju dzeju, jā savus kārtējos mīlas dzejoļus.
Mēs kopīgi ieritinājāmies zem dūnu segas un ilgi sarunājāmies par šo un to. Nu jā viņa atkal sildīja savas nosalušās kājas manā siltumā, tādas jau viņas ir. :)
Tad mēs aizmigām, jā viens otra apskāvienos, tā lai ir silti, mīļi un droši. Mēs sargājām viens otru. No rīta viņa modināja mani ar smiekliem, tik dzidriem kā leduspuķes, kas naktī uzziedējušas uz mūsu logiem, šonakt pirmo reizi, no mūsu elpas. Viņa pasmaida un saka, ka viņai jāiet uz darbu un uzvelk savus rītasvārkus un steidz uz vannas istabu. Es miegaini atlaižos gultā, jā man vel laiks, ko gulēt, jo man tik agri nav nekur jāiet. Viņa iznāk no dušas, tīra, smaržiga un svaiga, noskūpsta mani un ātri saģērbjas, jo gribas vel izdzert rīta kafiju un pārskriet pār rīta avīzei, ko avīžzēns atkal ir iemetis rododendru krūmā.
Viņa aiziet. Es palieku viens. Jā un tā nu ir, viņas nav, jā, tagad nav vispār.
Viņas nav!
Es pamostos un atveru acis un priecājos par leduspuķēm logos, un par to, ka man kabatā ir viena krītošas zvaigznes vēlēšanās.
Tā būs Tev!
Es sapņoju par Tevi, es ķeru zvaigznes Tev. |
|