# Draugi

kad skrollēju apģērbus internetos, saku sev: "tikai nekādas kleitas, tikai nekādas kleitas, tikai nekādas kleitas!"

jo es nopērku kleitu, labākajā gadījumā uzvelku to divas reizes (a citreiz - tikai vienu; a vēl citreiz - ne.vie.nu), un tad tā karājas skapī (pārdot citiem arī negribu - viens ir tas, ka žēl, un otrs - lai ir atgādinājums, ka es nevelku kleitas), un vsjo.

Pirms apmēram astoņiem gadiem, sēžot vilciena stacijā kaut kur Šrilankā, es redzēju avīzi, kuru izlasīt man nebija iespējas, bet Donalda Trampa bilde avīzes pirmajā lapā bija gana pašizskaidrojoša. Man ir attīstījusies diezgan liela nepatika pret cilvēkiem, kas "jau zināja, ka tā būs", un tomēr es nebiju šokēts par šādu notikumu pavērsienu. Mani arī ļoti kaitināja pašsaprotamā Klintones uzvara tajās vēlēšanās, argumentējot to ar faktu, ka Tramps ir kaut kāds joks. Es gan biju pārliecināts, ka ASV dēļ tā vien, ka Tramps kļūs par prezidentu, nesabruks. Nesabruka arī, lai gan jāatzīst, ka šajos četros gados notika vairākas lietas, kuras es nebūtu iedomājies notiekam. Uz globālās pandēmijas fona daudzas lietas šai pus okeānam gan zaudēja līdzpārdzīvojuma momentu.

Šobrīd ir zināms PTSD moments, ņemot vērā kaut vai kandidātu dzimumus, un faktu, ka Tramps nav izmests politiskajā miskastē, ar visu to kas viņš ir. Mieru nevairo arī fakts, cik lielā pasaules daļā šobrīd notiek karadarbība. Ja gadījumā uzvarēs Tramps, vispirms es sabēdāšos par ukraiņiem. Ņemot vērā kolektīvo bezdarbību 2014. gadā, tas būtu milzīgs zaudējums visām pasaules demokrātijām, ja Ukraina zaudēs kaut centimetru savas teritorijas. Lai gan kara trešās gadadienas tuvošanās manī rada ilgas pēc miera, kurā ukraiņi beidz mirt, es arī apzinos to, cik ļoti tas nav mans karš, kamēr vien es eju uz filmām, apmeklēju treniņus, eju ar suni pastaigās, tāpēc es neko nevarēšu pārmest nevienam ukrainim, kas nevēlēsies pārtraukt karu, kamēr vien uz viņu zemes atrodas kaut viens krievu karavīrs. Otrām kārtām es sabēdāšos par palestīniešiem, kuri faktiski piedzīvos ebreju likteni pirms cik tur tūkstošiem gadu. Es nedomāju, ka manī ir kaut kāds iedzimts rasisms vai kas tāds, bet šis konflikts jau rit tik ilgi, visi fakti par Izraēlas rīcību bija zināmi tik sen, ka tur ir notikusi zināma notrulināšanās un samierināšanās. Par labajiem amerikāņiem es sabēdāšos tikai pēc tam, un es vēl padomāšu, vai bažas pašam par savu ādu mani nenomāc drusku vairāk kā kaut kādu liberālo vērtību izdzīvošana ASV. Ir zināmas robežas tam, cik ļoti ir iespējams just līdzi nevainīgiem Krievijas vai Izraēlas iedzīvotājiem, un ASV ar Trampu var arī pievienoties šim sarakstam. Līdzjūtības var izrādīties tik maz, ka es varētu pat sākt izspēlēt galvā scenārijus, kur uz no iedomības, pārākuma un stulbuma pārblīdušai Trampa ASV ziemeļkorejieši prāta aptumsumā izšauj kādu ballistisko raķeti. Vai notiek kaut kas traģisks, vai nē, tas pat īsti nav svarīgi. Svarīgs ir pats akts, un kopējais pasaules stāvoklis, kur principā šāds scenārijs ir iespējams. Mēs drošvien kļūtu vienkārši par frontes līniju globālajā arēnā, bet nav jau tā, ka sabiedroto acīs mēs esam kaut kas vairāk, vai mums būtu jebkāda iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Manuprāt jau tagad daudzi vietējie politiķi pārvērtē mūsu pašu nozīmi lielāku spēlētāju acīs, katru reizi kad viņiem šķiet, ka ir nepieciešams pieklusināt kaut kādas neērtas vietējās balsis, un ka tādā veidā uzlabosies tas, ka ar mums kāds rēķinās. Nerēķināsies. Pasaulē šobrīd valda bēbji, kas to vien dara, kā pārbauda robežas, cik daudz sūda viņi var izdarīt, un viņiem par to nekā nav. Un saraksts ir diezgan garš, un pieaugušie globālajā istabā bieži vien ir aizņemti ar savām ģimenes problēmām.

Šeit un citur cilvēki bieži strīdās, kam vairāk taisnības - Izraēlai un tās atbalstītājiem vai Palestīnai un saistītajiem grupējumiem.

Šajā sakarā 2 jautājumi:

1) Ko jūs darītu kā Izraēlas valsts vadītājs?
2) Ko jūs darītu kā palestīniešu līderis?

Ņemot vērā esošo situāciju, protams.

View Answers

Tramps
3 (33.3%)

Harisa
6 (66.7%)

pagājušās nedēļas hailaiti:
1dien ēdām K lielisko vegan plovu, manu muskovado siera kūku un dzērām Pierre Marie Alazay Châteauneuf-du-Pape 2016.
2dien izņēmām šķiršanās apliecību. vakarā iepazinos ar "restorānu pie Vaņas" Latgales ielā. labs.
kad 7dienas naktī braucu uz Augšlīgatni glābt Fordu, likās, ka visapkārt ir kaut kāda abnormāli melna tumsa. gandrīz vai vantablack.
daudz Ted Lasso.

Kad man pajautāja, kāpēc es skatos Džeika Pola rīlu, es atbildēju, ka tagad tādu būs daudz, jo viņam ar Taisonu tūlīt būs cīņa, uz ko atskanēja komentārs: "Tie nu gan ir divi vārdi, kurus negribētos vairs dzirdēt."

Es, protams, saprotu, ka manā draugu un paziņu lokā nevienu neinteresē šī cīņa, vai pat bokss in general, un principā es varētu ignorēt šo pasākumu, un ļaut cilvēkiem izklaidēties kā viņi grib, bet mani soctīklu algoritmi neatšķir mediju sensāciju no sporta, un tāpēc man tā klaunāde visu laiku ir deguna priekšā, un visu laiku atgādina par drausmīgo stāvokli, kādā šobrīd atrodas pasaule.

Speciāla atkāpe par actual sportu - te nesen bija augsta ranga cīņa, kurā cīnījās divi "krievu" (drusku nācās padomāt, vai korekti ir likt pēdiņas) bokseri, un uzvaru guva Beterbievs. Uzvārds tīri etniskai profilēšanai. Nu lūk, jauno unified čempinonu ringā ne saukts ne aicināts kāpa apsveikt Kadirovs. Lai cik ļoti es cienītu pašu sporta veidu, tā visa profesionālā boksa virtuve lielā mērā nav ne kripatu labāka par Džeika Pola pimpja staipīšanas pasākumiem.

Tātad, par Polu un Taisonu. Es nezinu Taisona motivāciju šo darīt, bet viņa izturēšanās mani gandrīz nekaitina. Brīžiem šķiet, ka viņš apzināti nepavelkas uz šovu, un ir nolēmis influencerim parādīt viņa vietu šī sporta veida hierarhijā. Es, protams, ceru, ka Pols dabūs pa seju, un varbūt pat notiks kaut kas tāds, kas viņam liks pārtraukt šo sporta veida kropļošanas pasākumu. Ja viņam gribās šovu, lai iet draudzēties ar Hulk Hogan. Es pat varu saprast domu, ka ir ļoti kruta, ja tev ir iespēja iekāpt ringā ar savu bērnības elku, bet tā visa izlikšanās, ka tā ir īsta lietas, ir tieši tas, kas mani kaitina. Bet visvairāk mani kaitina tieši tas, ka Pols visu šo performanci visdrīzāk veic tieši tādēļ, ka tā ir viņa "maizes lieta" (tur gan sanāk arī sviestiņam), un publikai tas ir vajadzīgs. Kāds sens romietis man varētu kaut ko ironiski aizrādīt, bet man patīk domāt un cerēt, ka ja mēs caurmērā esam tikuši galā ar attieksmēm pret cilvēku paverdzināšanu (sveiciens ēdiena piegādes servisa kurjeriem, kurus latviešu mediju redaktori bez aiztures sauc par melnajiem), tad mēs arī citās jomās esam kaut kā attīstījušies tālāk par kaķiem, kurus ir viegli ir distraktēt ar spīdīgu mantiņu. Lai gan šodien notiekošās vēlēšanas ASV ir diezgan spilgts pierādījums manam naivumam.

Piesieti akmeņi pie kājām, brīdī, kad tik ļoti gribās uz mājām. Kuru nav, bet varētu būt bijis. Kartona kastē, tramvaja galapunktā. Mazliet auksti. Ūdens sasalst. Vairs netek pār vaigiem lāses. It kā nekad nebūtu lijis. Nāk ziema. Sasalst tas, kas nesadzijis.

Ar tik pilnu sirdi, kad klusumā savus sirds pukstus dzirdi. Kas atkal skrien par ātru, steidzas. Uz turieni, kur viss kā vienmēr nebeidzami beidzas. Uz sākuma galu. Sapnī apsolītu debess malu. Uz skaidrību tik spilgtu un reizē sāpīgu, kas ļauj apstāties tiem pukstiem ar vienu vienīgu impulsu trāpīgu. Es eju.

šorīt nevarēju saprast, kas par dienu, un nospriedu, ka tad jau piektdiena.

Jau pusotru gadu matus mazgāju, ķemmēju un veidoju saskaņā ar Curly Girl Method, kas visa cita starpā paredz dzelžainu atturību no jebkādiem silikoniem. Tāpēc šodien, kad iepilināju matos divas piles BioSilk, bez kura kādreiz nevarēju dzīvot, biju gatava Nika Džonasa balsī ieauroties: "This is HEAVEN!"

title or description

Ko jūs tādu veiksmīgu dara, lai atspaļotu linu palagus? Nopirku pirms pāris gadiem Baltkrievu veikalā Stabu ielā, bet nu drausmīgi veļas nost plūksnas, un tad viņas pielīp atpakaļ pie auduma, bumbuļos, kā tādas citplanētas ļerpatas. Ja mazgā kopā ar kokvilnu, viss (bet tomēr ne viss) salīp uz tās. Nekad pirms tam man ar liniem nekas tāds nav pieredzēts.

Sestdien atkal norisinājās Retro Fests, kur speciāli šim pasākumam es biju uzcirtis žiletona spēlīti. Vienkārša ritma spēle, kur kaķis ķer zivtiņas. KATANGO

Lasu kā Austrumu un Rietumu baznīca sastrīdējās par hipostāzēm un ūsiju un pārdzīvoju tā it kā pati būtu ar kādu nelabojami sastrīdējusies. Nu, tiešām viņi nevarēja izdomāt kā šito atrisināt, nu.
Toreiz, kad Priede par šo mums stāstīja, neko nesapratu. Laimīgā es.
Tā iet, ja imperatori apmeklē sapulces. Bet nu labi, es brīnos, ka vispār par kaut jel ko beigās vienojās starp neskaitāmajām gnosis un heresis.

---------------

"Nobody will ever write a history of Europe that will make any sort of sense, until he does justice to the Councils of the Church, those vast and yet subtle collaborations for thrashing out a thousand thoughts to find the true thought of the Church. The great religious Councils of the Church are far more practical and important than the great international treaties which are generally made the pivotal dates of history. For in almost every case the international peace was founded on a compromise; the religious peace was founded on a distinction—the enunciation of a principle which has affected, and still does affect, the general state of mind of thousands of Europeans from admirals to applewomen.”

/ G.K. Chesterton

Ar vienu tuvu drušku šodien aizgāja saruna par ārišķīgajiem kompleksiem. Man retu reizi dzīvē pajautāja -- par ko Tev ir kompleksi savā izskatā?

Uzdrošinos atzīt, ka lai nu kur, bet sava izskata/ārienes/ķermeņa pieņemšanā esmu veicis progresu. Nu, tobiš, pieņēmis. Par daudzām lietām agrā jaunībā bija lielas bažas, tagad tās ir vnk vague curiosity, jūtos salīdzis ar tām mieru. Bet tās ietver:

-smaidu (zobu izteikto dzeltenumu);
-uzacis (atslēgvārds: Brežņevs);
-bārdu, cik ļoti randomi tā aug;
-ķermeņa apmatojumu, cik ļoti randomi tas aug;
-ka neesmu baigais smukulis in general;
-vēl šo to vairāk intīmu, sorry, neteikšu.

Bet te druška mani pārsteidza, atklājot ka viņai kaut kas jau sen duras acīs. Es iztincināju, kas tas ir, un izrādās, ka tas nesakrīt ar neko no tā, par ko varbūt reizēm nogulsnēs no aizlaikiem piedomāju es pats. Un tas ir: PĀRKODIENS (overbite). No alcohol pun intended. Man bija tikai aptuvena nojausma, ko tas nozīmē, nācās googlēt. Izrādās, mans augšžoklis ļoti (pārāk par normu) izteikti pārkarājas pār apakšējo, kas rezultējas noteiktā sejas formā un ietekmē manu runu. Man nebija NE JAUSMAS. Man actually līdz šai dienai likās, ka visiem augšzobi nosedz apakšējos tikpat ļoti kā man. Bet, iespējams, svarīgakais atklājums: izteiktam pārkodienam ir korelācija ar zobu griešanu, kas man tiešām ir problēma.

Bet nu pagūglējot atklājas interesantas lietas, piemēram:

[seko Vikipēdijas rindkopa AI tulkojumā]

Amerikāņu antropologs K. Lorings Breiss ir izvirzījis teoriju, ka eiropiešu cilvēka pārkodiens ir tikai aptuveni 250 gadus vecs un tas ir galda naža un dakšas plašās lietošanas rezultāts. Pirms galda piederumu lietošanas eiropieši bieži saspieda zobus uz gaļas gabala un nogrieza gabalu ar nazi. Kad eiropieši sāka lietot dakšiņas un nažus, griešana tika veikta uz šķīvja, un pārkodiens kļuva daudz izplatītāks. Breiss pētīja arī ķīniešus, kuri bija pieņēmuši irbulīšus pirms 900 gadiem, un konstatēja, ka pārkošanas gadījumu skaits pieauga aptuveni tajā pašā laikā, kad tika ieviesta jaunā ēšanas metode. Citi arī uzskata, ka labiodentālās līdzskaņu skaņas cilvēka runā bija balstītas uz pārkodiena attīstību.

nedēļas absurds? ar elektronisku studentu izziņu, kas saņemta un aizsūtīta elektroniski jābrauc uz RS klientu apkalpošanas centru lai tur izprintētu elektronisko dokumentu, ieliktu mapē un es varētu parakstīties uz divām no izsniegtajām četrām papīra lapām

"Divās istabās un galvenajā koridorā ir iebuvējamie skapji, kas dzīvoklim piedod estētisku noskaņu."