| |
[Dec. 3rd, 2016|09:42 am] |
šī laikam bija pēdējā leļļu teātra izrāde, ko esmu redzējis. tehniski, tā bija izrāde pieaugušajiem, bet muterītei acīmredzot nesagādāja īpašas grūtības iekontrabandēt mani zālē uz pa blatu dabūtajām kontramarkām. (divi prievārdi pēc kārtas. nieki vien, norvēģi savirknē trīs vēl pirms brokastu kafijas) foršs laiks bija, tādā ziņā. svētdienas rītā aizej uz Almas Ābeles Raini Dailes Mazajā zālē (pieci lielie rindā), vakarā tajā pat Mazajā – Strengu Heses Stepes Vilkā, bet trešdien jau muti vaļā var klausīties dziesmas par iminento erekciju, ekspansiju un citām miesiski garīgām eksekūcijām, kas sagaida vīriešu kārtas cilvēkus, tātad, sasodīts, nav izslēgts, ka arī mani.
Cietumā
man ar vārdu kungs ir problēmas. es drīzāk varu ar to grūdmūsvelcJūsu brīvi, lai piespiesti žonglēt. kāds kungs? kam kungs? uzvārdam?
vācu muižnieka dotam jūzerneimam? viņš zviedrs, starp citu, bija, ne vācis. šovasar atradu vecā kartē pie Gaujas norādi uz Štāles muižiņu. un tad jau gūgeļkartē arī Veco Štāles ceļu. tāpēc jau arī es to gateri tur īrēju, ar domu, ka viendien forsēšu Gauju un paklaiņošu pa vietām, kur ūbervecōpis Pēteris pirms 7 paaudzēm no diezgan cienījamā virsnieka to palamu dabūja. vagaram droši vien bija branga vara taislaikos, ņemot vērā, ka švēdam lielākā daļa biznisa un īpašumu bija ikauņu pusē.
tehniski man šobrīd būtu bijis jābūt aftōkursos (saliktais atstāstošais debitīvs, vēlamajā kārtā, tak nerealizēts), bet es strādāju mikrōnodokļa labā un pēc pāris stundrāža apgriezieniem domāju aizšļūkt uz klasesbiedra rīkotu zemināru par Ģimenes kokiem. kamēr no tagadnes, izskatās, acumirklī ne sūda vairāk nevar saprast, pamēģinās paurķēties pagātnē.
aizvakar pie senčiem vienā ablōmiņā ieraudzīju lappusi, kur abi vectēvi Latvijas armijas uniformās, dienestā. (smuki, sātani! stalti ar' par spīti nelielajam augumam).
vakar prasu Papam: a kā Ōpim izdevās Otrā kaŗa laikā no dienesta vienā vai otrā pusē izvairīties?
– Hā, viņš saka. Nu, tur smieklīgi. Liepāju jau bombardēja, un krievu komisārs ostā sasauc visus ierindā – i jūrniekus, i apkopējas – un sadala komandās, kam nekavējoši tiek pavēlēts evakuēt uz Ļeņingradu visus ostā pietauvotos peldlīdzekļus. Nekādu zvanu uz mājām no vienīgā telefōna, nekādu atvadīšanos, ibiōmaķ. Soļos, marš! Nu, visi soļosoļo, Ōpis ar'. Bet nu zinkā, viņš tak tur katru krūmu, katru ēnu pazīst. Vienā brīdī vienkārši izgaist no ierindas. (Puff, and he's gone, es reāli redzu Kevinu Speisiju Jūžuālajos saspektos.) Bet jā, Ōpis nodienēja, vēl pirms Jūrenes. zin, viņš mācījās kopā ar to slaveno kapteini Legzdiņu. bet ka' šie pabeidza Jūreni, Ōpis uzreiz varēja iet jūrā, bet Legzdiņam pa priekš' bij armijai jāatdien, hehe. bet tā jau Ōpis pa priekšu bija streļķos…
– Ko'a?!? (wtf, cik tad viņam bija? tik, cik man, kad memmīte caur pazīšanos uz izbāžamu leļļu balagānu aizveda, pārkāpjot likumus un morālās paradigmas? wtf?)
– nu jā, viņš jau vēl pajauns bija, vienpac laikam. kaukur pie Daugavpils. iedevuši puikam tādu milzīgu bisi – par trjohļiņejkām viņas laikam sauca – nu, garāku par pašu strēlnieku, smagu pēc vella. šis bij sapratis, ka ar tādu nevienu nenošaus, un iemainījis to pret japāņu karabīni. vienīgie sūdi, ka tur tās patrōnas tak nav pasējušas. vienvārdsakot, apsaldējis kājas, atceries – vecumdienās par tiem īkšķiem bišk sūkstījās? – un metis karošanai mieru.
par ko es nekavējoties iemetīšu nedaudz balzāma, ko tējiņa te vakar visžēlīgi atstājusi. uz csdd kursiem iet erebušam ir nedaudz amorāli, kamēr uz ģintskoka lekciju, praktiski, nepieciešami. jo kaut kā taču mums vienam otru jāpiecieš arī diahrōnā skatienā. |
|
|