| barikāžu sakarā |
Jan. 20th, 2016|10:42 am |
uzmeklēju te biedra Sucksa (sorrī par ad_hominem, neesmu vēl garīgi tiktāļ izaudzis, lai nejustu alerģiju pret kretīniem) pārdomas par barikāžu spožumu un postu, bet netiku tālāk par pirmajām trim rindkopām, nu i nah.
man pašam barikadōepōpejā nav pilnīgi nekādu pelnu un spalvu, ar ko dīžāties, tikai mammas stāsti, bet tas ir cits stāsts, tālab izlēmu iemaksāt trīs eirōsantīmus, lai ne bez lepnuma un skumjām pārlasītu pavecu interviju ar vienu no saviem mīļākajiem Dieviņiem, kapteini Pauļonkoli, kura šķelmīgo balsi dzirdēju vēl Ziemsvētkos, lai gan redzējis gan neesmu pāris gadus – man bišk kauns viņam acīs rādīties, jo labi zinu, kāds tizlenis no manis pret visu to Vecmīļgrāvja jūrnieku plejādi ir sanācis. nē, viņš jau neņemtu mani aiz krāgas un nesistu pret stabu, vien paķiķinātu, uz mirkli līdzjūtīgi paraudzītos man acī un pazustu savā galdnieka darbnīcā restaurēt vecu mēbeli vai stiķēt kopā jaunu. lūk, tātacs, vienīgais jubilejas raksts, pie kā man sasildīties.
«Es grib’ stāvus mīlēties!»
Autors: Elita Veidemane
Datums: 20.01.2009
Izdevums: Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai
Rubrika: Apritē
"Ja man jautātu – vai es ietu atkal uz barikādēm? – es atbildētu: tikai tad, ja priekšējās rindās stātos Šķēle un viņam līdzīgi biezie, bet aiz manis stāvētu vesels pingvīnu bars," šķelmīgi smaidīdams, saka kapteinis Pauls Gasiņš. Taču tas ir viņa sāļais humors, un kāds gan cits tas varētu būt vecajam jūras vilkam, kurš kopš 1956. gada vagojis pasaules jūras un okeānus. Nu jau vairākus gadus viņš sevi sauc par krasta pensionāru, kuram visas trauksmes jau sen esot garām, tomēr tad, kad nopietni sākam runāt par 1991. gada barikādēm, viņa acīs pamanu plūstam tādas atmiņu straumes.
Pāršuj uzvalku, pārbūvē māju
Pauls Gasiņš ir viens no tiem kapteiņiem, kuru kuģis 1991. gada 14. janvārī noenkurojās Daugavā iepretim Latvijas Televīzijas ēkai. 13. janvāris nāca ar asiņainajiem notikumiem Viļņā, agri no rīta Rīgā skanēja trauksmes zvani, sākās barikāžu būve pie parlamenta un valdības nama, pie telegrāfa un TV ēkas Zaķusalā. Gasiņa kuģis Undīne kopā ar citiem zvejas kuģiem pa Daugavu devās augšup no grīvas: "Ja, krieviem ieņemot televīzijas ēku, būtu ievainotie, mēs viņus transportētu no Zaķusalas uz Rīgu." Bet līdz barikāžu laikam vēl bija jātiek. Tas bija Paula Gasiņa "jaunais laiks, kas šalkās trīs". Viņam vairāk par visu patīk izrunāt vecos laikus, jo bez tiem – nu nekā. Paula dzīvesbiedre Daina, ar kuru viņš ir kopā pēdējos desmit gadus, mīļi smaidīdama, atnes kafiju un pašceptas ābolkūkas. Pauls izstāsta, ka viņa pirmā sieviņa jau sen Viņsaulē, bet dzimtu turpinot bērni, kuriem sava dzīve. Vienam palikt neesot gribējies, tāpēc tagad blakus ir ņiprā un izskatīgā ventspilniece Daina.
Pauls izrāda savu māju Lielupes krastā: tā ir plaša, tomēr silta un omulīga – sievietes gaumi un kārtību var just ik niekā. Pauls lepojas, ka pats ar savām rokām darinājis tumškoka sekciju un pusdienu galdu, taču galvenais – arī māja ir paša celta. Par to – īpašs stāsts. To kopā ar vēl divām līdzīgām mājām, kas atrodas blakus, projektējis toreizējais Jūrmalas galvenais arhitekts Leonīds Alksnis, ņemot vērā to, ka krievu laikos privātmājas platība nedrīkstēja būt vairāk par 60 kvadrātmetriem. "Tad, kad mana meita iestājās konservatorijā," stāsta Pauls, "mēs nopirkām flīģeli. Un to nebija kur novietot!" "Rau, šeit beidzās istaba," viņš norāda uz iedomātu līniju viesistabas sienā, "vajadzēja to paplašināt. Un tad uzzīmēju istabas plānu uz pergamenta papīra, papildinot zīmējumu ar papildu kvadrātmetriem, kurus varētu piebūvēt uz dārza pusi, aizgāju pie Leonīda Alkšņa un izstāstīju viņam savu bēdu. Alksnis brītiņu pakasīja pakausi, tad uzšņāpa pārbūves atļaušanas parakstu un uzlika zieģeli turpat uz tā paša pergamenta, teikdams, ka projekta bīdīšana caur izpildkomiteju varētu stipri vien ieilgt un nav arī pārliecības, ka tautas deputāti nobalsotu par ēkas paplašināšanu." Gasiņš savu māju veiksmīgi pārbūvēja.
"Ar to Alksni bija vēl viens āķis," sirmais jūrnieks viltīgi nosmīn. "Tad, kad viņš uzprojektēja šo trīs vienādo māju rindu, es nebiju mierā ar tiem slīpajiem jumtiem. Saprotu, arhitekts spēlējās ar savu ideju, droši vien viņam gribējās uztaisīt šīs mājas kā tādus jūras viļņus, taču man tās jūras pietika, jau jūrā esot... Piemēram, es ieeju veikalā un gribu nopirkt uzvalku, kopumā man tas patīk, taču ir detaļas, kas tā ne visai. Tad es ņemu un pāršuju to uzvalku! Viena lieta, ka uzvalku es pērku kādam laikam, bet māja man ir uz visu mūžu. Nu, lūk. Nepatika man tie slīpie jumti, un es izlēmu: nebūvēšu tos! Es, būdams jauns cilvēks, gribu gultā stāvus mīlēties, un kā tas būs, ja galva griestos atdursies?!"
Kā melot komunistiem
"1956. gadā sāku strādāt zvejnieku kolhozā 9. maijs, taču mani atvilināja uz Jūrmalu, un tā jūrmalnieks esmu kopš 1959. gada – braucu uz zvejnieku kolhoza Uzvara kuģiem. Tik daudz darba un enerģijas esmu ieguldījis savā darbā, ka joprojām nevaru piedot kolhoza izšeptēšanu un iznīcināšanu. Vēl tagad nevaru aiziet līdz Uzvaras teritorijai," sarūgtināts teic Gasiņš, "jo tur tagad ir bardaks. Bardaks! Krievu laikos mums bija paraugkolhozs, bija apzaļumotāju brigāde, bija kārtība. Par priekšsēdētāju kļuva Ilgonis Bumburs, un, pateicoties viņam, Uzvara izauga par varenāko zvejnieku kolhozu. Pie Bumbura baroties nāca visa Jūrmalas kompartijas elite. Bet bija tā. Tukšais laiks, lašu nav. Partijnieku kalpi piezvana un saka: mums vajag lašus. Nu, ko veči dara... Paņem no saldētavas lašus, iemet tīklos, tīklus iemet jūrā, mēs ņemam to tīklu un riktīgi velkam ārā, kāds cits paņem vāli un iebliež lasim pa galvu, lai izskatās, ka laši ņemas pa tīklu ar kārtīgām šļakatām, lai izskatās, ka tie laši ir dzīvi!"
Gasiņš ne tikai zvaigāja par lašu ķeršanu, bet arī kolhoza sapulcēs skaļi runāja par nebūšanām. Viens otrs uzvarnieks vēl atceras, kā Gasiņš pēc sapulces mētājis zibeņus: "Nu, ko tad jūs neviens nerunājat?! Kāpēc man vienam viss jāsaka?" Veči, acis nolaiduši, atbildēja, sak, tu jau šņabi nedzer, bet mums visādi grēciņi, ko tad mēs... Gasiņš atbildējis pavisam vienkārši: viņš šņabi ir izdzēris vairāk, nekā viņi ir redzējuši. "Kad biju pavisam jauns un neprecējies, es braucu uz Atlantiju. Kad atnācu mājās, ņēmu priekšā visus Rīgas labākos krogus. Man nevienam nevajadzēja atskaitīties, mammai atstāju naudu saimniecībai, bet pārējo trallināju nost – sievas jau man vēl nebija. Es zināju vienu lietu: ja tu nav bijis krogā, ja nav izvēmies, nav dabūjis pa purnu, ja nav bijis pie meitām, tad vēl neprecies. Taču man bija respekts pret darbu: ja vajadzēja iet strādāt, tad arī strādāju. Tā būtu kauna lieta – neaiziet uz darbu tāpēc, ka iepriekšējā vakarā tā kārtīgāk paņēmis uz krūts." Pauls stāsta, ka viņš ir uzaudzis bez tēva, tāpēc viņam tik stingra nostāja daudzos jautājumos: "Man bija pusotra gada, māsai – seši mēneši, brālim divarpus gadi, kad vācieši nošāva manu tēvu, kurš, viņuprāt, bijis komunists. Ar šo faktu es spekulēju visus krievu laikus: visās anketās rakstīju, ka vācieši ar manu tēvu šitā izdarījušies. Bet es tos komunistus lādēju tāpat kā mana māte un vecāmāte un vienmēr teicu tikai patiesību. Kad uzcēlu māju, uz šejieni veda ārzemju delegācijas, lai tām izrādītu, kā dzīvo padomju cilvēki. Jūrmalā bija tāda kompartijas sekretāre Zvaigzne, un viņa bija burtiski iemīlējusies manā mājā – visas delegācijas viņa veda uz šejieni. Jūrmalas galvenā tirdzniecības priekšniece Marina Zatoka, pirms delegācijas ienākusi manā mājā, palūkojās apkārt un norādīja: šitās puķes izmest, tās mēbeles nomainīt! Es saku: stop, jūs esat pie manis atnākusi, manā mājā, ko jūs te komandējat?! Vēl partijnieki pateica: ja kāds prasa, kas ir tava sieva – saki, ka ārste ar augstāko izglītību, bet tu – ar augstāko jūrniecības izglītību. Taču mana sieviņa Dzintra bija vienkārša medmāsa, un man bija tikai septiņu klašu izglītība! Kāpēc man jāmelo?! Vai tad es ar savām septiņām klasēm nevarēju uzcelt māju vai uztaisīt mēbeles? Man bija pilnīgi vienalga, no kurienes tās delegācijas brauc – es netaisījos melot un taisīt Potjomkina sādžu. Man tas bij" pie vien" viet"!"
Kā cīnījāmies par demokrātiju
Šodien nekas nav mainījies, uzskata Gasiņš. "Visi runā par demokrātiju. Bet mēs no demokrātijas esam tikpat tālu kā no komunisma. Vai tad tā ir demokrātija, kad katrs, kam ienāk prātā, diktē: tagad būs tā un šitā! Un tad man ir jāsaka tāpat, kā teica Aivars Lembergs: man nav kam sūdzēties. Vai es eju pie deputāta, vai pie ministra, vai pie prokurora – viss viens, viss pa tukšo! Un vai jūs zināt, cik viss ir korumpēts? Ja nebūs iesmērēts, nekas nenotiks. Nekur, pat visnenozīmīgākajā vietā. Bet es ir tāds cilvēks, kas neko netaisās smērēt. Tā nu es cīnos, lai dabūtu to, kas man vajadzīgs."
Vesela vodeviļa sanāca ar tā saucamo tauvas joslu. Gasiņš izpirka zemi par sertifikātiem, un neba nu viņam dikti vajadzēja tos pāris metrus no upes krasta pļavas nogriezt, ne nu kādam gar upi staigātājam nebija vairs kur kāju nolikt, bet Gasiņš izbaudīja to, ko sauc par iebraucēju bezkaunību. "Vasarā bariem krievi nāca un brauca blakus manai mājai pie upes, visus savus mēslus atstāja, mašīnas mazgāja, es gāju ar viņiem karot. Tad izdomāju, ka aizlikšu priekšā žogu. Atnāca pie manis vīriņi un pateica: sēta ir nelikumīga, jo tur, lūk, ir tauvas josla. Es saku: un tad man jāļauj, lai tie krievi nāk iekšā manā pagalmā? Kāpēc visur tur, kur ir glīti sakopts, var atnākt kaut kādi mūlāpi un visu piegānīt? Un kāda vēl tauvas josla? Vai tad to var tik strikti noteikt? Kad pirms trim vai cik tur gadiem bija trakā janvāra vētra, Lielupē ūdens pacēlās tik strauji, ka pazuda visas joslas – man tas smēlās iekšā pāri slieksnim. Bet ja kungiem nepatīk mana sēta, es to nojaukšu, taču dzeloņdrātis gan nolikšu tajā pašā līnijā – lai man te netaisa bardaku. Ja jums patīk bardaks – ejiet uz to upes līcīti, kas pieder pašvaldībai. Bet šeit, pie manis, kur viss ir skaisti, lai labāk neviens nenāk, jo visiem patīk atstāt vizītkartes – tukšas čipsu kules, pudeles, papīrus... Man te upmalā bija uztaisīts steķītis, nu tad brauc puspasaules, saskrien visi Bulduri, ārdās, lec ūdenī. Es pieeju pie tiem bļaujošajiem puikiem un jautāju: kas i, ko? Jums vecāki arī ir? Jā, esot. Nu tad rīt paņemiet savus vecākus, es upmalā uztaisīšu galdu, uzlikšu kafiju un maizītes, un tad lai jūsu vecāki visu dienu klausās visus jūsu maķeri un kibeņimaķeri. Jā, es tā pa labam! Jo aizrādīt vai, die"s, nedod, ielikt kādam pa ausi ar" nedrīkst – bērni taču atpūšas! Un mums ir tiesības, mums ir demokrātija: visi var darīt, ko vien grib! Pēc tam sapratu: redz, par ko mēs Atmodā cīnījāmies – par demokrātiju!"
Nomētās ar cepurēm
Ar kuģi Undīne Pauls Gasiņš nobrauca 24 gadus. Tagad kuģis atpūšas Jūrmalas brīvdabas muzejā – netālu no Paula mājām. Bet kuģa dzīve ir skaistas revolūcijas skarta. "14. janvārī mums pateica: visiem jāiet uz Daugavu," atceras Pauls, "pirmo reizi uz kuģa uzvilkām sarkanbaltsarkano karogu. Undīne izgāja visiem tiltiem cauri un apstājās pie TV torņa. Naktis bija šausmīgi aukstas, sildījāmies no motora. Cik mums bija kuģi tajā rindā? Šķiet, ka četri no Uzvaras. Un vēl kādi četri vai pieci no kolhoza 9. maijs. Otrajā dienā atnācām mazliet atpakaļ un nostājāmies starp Vanšu un Akmens tiltu. Un tad jau redzējām, kā Rīgā nāk iekšā visa smagā tehnika. Mūsu kuģim vajadzēja stāvēt pie paša krasta, mēs bijām kā koordinācijas
centrs, visu laiku pie rācijas vajadzēja būt. Kad nāca vakars, es biju pirmais pie krasta, un troses mēs pārvilkām no viena kuģa uz nākamo. Tas bija darīts tāpēc, lai krievu kuteri – ja gadījumā tie nāks – sapītos mūsu trosēs."
Kaut arī dūša bijusi liela, Pauls tomēr sapratis, ka mazie, tomēr varonīgie zvejas kuteri nebūs tie, kas reāli spēs apturēt jaudīgos krievu armijas kuterus. "Ja tāds kuteris atnāk un nober zem ūdens līnijas, tad mēs esam nogrimuši. Bet es izdomāju, ka es to maitu, kurš man māksies virsū, taranēšu. Citas izejas jau mums nebija," mundro Paula Gasiņa balsi mazliet aizmiglo atmiņu smeldze.
Vienu vakaru pie Paula atnāca brālis un uzaicināja viņu aizstaigāt līdz Doma laukumam. "Toreiz visi gaidīja, kad beigsies interfrontistu mītiņš. Apskatījos visas barikādes un teicu: "Janka, te taču neviens krievs netiks! Te jau var tikai ar tankiem tikt iekšā vai ar bumbām nobumbot!" Un tad jau arī sagaidījām tos interfrontistus: gāja tāda šķidra kolonna ar miliču migalkām pa priekšu. Es sāku smieties: mēs taču viņus ar cepurēm nomētāsim! Līdz vadoņa piemineklim kolonna jau bija izšķīdusi – nobijās laikam. Bet žēl: bija veči atbraukuši ar sūdu mašīnām, tie jau bija gatavi interistus ar to smirdīgo zeltu apliet."
Runājot par šodienu, Pauls Gasiņš ir skarbs, viņš vairs ne smaida, ne grimst atmiņu dzīlēs. "Sliktāk jau vairs nevar būt. Vai jūs domājat, ka bijušie Atmodas varoņi, kuri šodien palikuši biezi, ies cīnīties par Latviju, ja pa Pleskavas šoseju nāks iekšā bētēeri? Nu neies taču! Visi tie deputāti un ministri būs iekšā lidaparātos – un prom! Un atkal tai muļķa tautai vajadzēs vienai pašai cīnīties ar pārspēku – mums, tiem pingvīniem, reņģēdājiem, sūdabrāļiem, kā tik mūs nav saukuši... Bet zināt ko, ja vajag, tad cīnīsimies. Stāvus cīnīsimies, ne jau bēgšus, tupus vai rāpus."
Tādi ir tie vecie ozoli: i cīnīties, i mīlēties stāvus viņi grib. Ne ar kādu spēku pie zemes nepielieksi: ne ar slīpiem jumtiem, ne ar demokrātiju.
***
PAULS GASIŅŠ
- Dzimis Rīgā 1938. gada 8. decembrī: "Esmu Strēlnieks, no turienes tas straujums!"
- Beidzis Vecmīlgrāvja pamatskolu un stūrmaņu kursus, joprojām mācās dzīves skolā
- Jūrā gājis no 1956. līdz 2001. gadam
- Ar kuģi Undīne piedalījies Latvijas Televīzijas aizstāvēšanā 1991. gada barikāžu laikā
- Meita Ineta – beigusi konservatoriju, nodarbojas ar ziedu biznesu
- Dēls Egils – ginekologs
- Labākā īpašība: "Ja vajag celt baļķi, vienmēr ķeros pie resgala."
- Iestājas par godīgumu un atbildību itin visā
- Iestājas pret varmācību un stulbumu, kas sevišķi izpaudies 2009. gada 13. janvārī |
|