"Nesen, kārtējo reizi pārceļoties un iztukšojot skapjus, es izcēlu gaismā arī savus veco vēstuļu un pastkartīšu slāņus. Tur ir līdzīgas liecības no senākām attiecībām, par kurām ikdienā reti nākas atcerēties – un reizēm nemaz arī negribas. Tomēr no šiem mīlestības apliecinājumiem un vienkārši sirsnīgām zīmītēm ir grūti atbrīvoties. Lai cik sāpīgas atmiņas tās reizēm uzjundītu, liekas, ka to izmešana nozīmētu nodot toreizējās sajūtas un līdz ar to arī sevi pašu. Pagātni vienalga nav iespējams izmest miskastē, pat ja dažkārt nākas mēģināt. Bet tad paiet gadi un izrādās, ka agrākās sāpes tomēr ir sadzijušas un pastkartīte, kas savulaik tika nolikta malā, lai par tām neatgādinātu, tagad atkal ir skaista piemiņa.

Un tā mēs atgriežamies pie zīmītēm, ar roku rakstītām vēstulēm kā vizuāliem un materiāliem enkuriem, kas apliecina mīlestības klātesamību un nezūdamību. Jo patiesi – pietiek tiem uzmest vienu vienīgu skatienu, lai viegla sirds iesmelgšanās atgādinātu par reiz bijušo un nebijušo. Tas nav atgādinājums tikai par mīlestību vien, bet arī par to, ka tā paliek, lai kā mēs mēģinātu pacelties tai pāri, – kaut vai kā šī pati sirds ietrīsēšanās, atbalss visām iepriekšējām reizēm. Nav pat svarīgi, kā viss ir beidzies vai turpinās, nav svarīgi, ka reiz mēs bijām citi un vēlāk varbūt atkal vairs neatpazīsim pašreizējo sevi. Jo mīlestība jau nebeidzas."

Vilis Kasims
https://www.punctummagazine.lv/2024/02/14/milestibas-vestule-milestibas-vestulem/