"Vecāki vienmēr bija aizņemti. Mani pieskatīt uzticēja brālim, tas nozīmēja - nevienam. Viņš ar sava vecuma puikām spēlēja bumbu, es tupēju ēnā uz soliņa un vēroju. Zēni negribēja, lai maisos pa kājām:

"Ej uz savu vietu! Netraucē!"

Bērnībā es ļoti maz runāju. Ne tāpēc, ka tas būtu manā iedabā, bet tāpēc, ka nebija ar ko runāt. Nespēju izdomāt iemeslu, lai traucētu vecākus.

Savā trīs četru gadu vecumā sāpīgi izjutu mīlestības trūkumu. Netraucē! - briesmīgs vārds. Es sāku cīņu par mīlestību, bet nekas neizdevās. Manā uztverē vecāki bija kā dievi, svētie. Kas man būtu jādara, lai mani vispār ievērotu? Tomēr, ja vecāki kaut ko teica, šie vārdi palika atmiņā visu mūžu.

Vēlāk mamma teica, ka visdrošāk ir vispār nepieskarties nekam, kas nav tavs. Šis notikums noteica visas dzīves nokrāsu. Bez aicināšanas negāju ne vecāku, brāļa istabā, ne kaimiņu dzīvoklī. Cik atceros, savā dzīvē esmu iegājusi tikai dažās mājās."

Biruta Delle - "Mans ceļš"

Birutas Delles glezna "Mazais princis"