"Vasaras skolā skolotājs Dmitrijs mums teica, ka varēsim rakstīt ikonas. Es biju pārpratusi uzdevumu un sapratusi, ka jāuztaisa garīgi piepildīta bilde, tādēļ uzzīmēju skici, kurā bija skulptūra kā pumpurs. To es gribēju gleznot. Skolotājs teica, ka ikonogrāfijā ir stingri principi, tiek pārzīmēti senie darbi un arī man tas ir jādara. Pārdzīvoju, ka netiek akceptēta mana ideja. Es taču no sevis devu tobrīd garīgi vispiepildītāko darbu! Šķita jocīgi, ka man jāzīmē ikona, kura man neko neizsaka, jo tobrīd kristietība man bija gandrīz sveša pasaule. Pārdzīvoju un raudāju, skolotājs mani uzklausīja un teica, lai esmu atvērta, un, ka pasaule ir plašāka, nekā es domāju, ļoti īpaša. Viņš man atklāja kāda vārda nozīmi - милосердиe. Viņš pateica šo vārdu - mīlestība no visas sirds -, un tas visu pagrieza. Tad atradu arī kontaktu ar Baznīcu. Tā viss sākās.

Toreiz skolotājs Dmitrijs bija pretimnākošs un teica, ka drīkstu paņemt motīvu no savas skices, bet tas jāuzglezno pēc principiem, kādi ir ikonu glezniecībā. Biju pateicīga. Un arī savā mākslā tagad es neizmantoju ikonogrāfijas pamatus, taču uztveru šos darbus kā ikonas.

Kad atklāj ticību, tad šķiet, kāpēc vispār nodarboties ar mākslu, jo piepildījums nāk caur attiecībām ar Dievu. Arī māksla pati par sevi var būt avots, caur kuru cilvēks gūst garīgu pieredzi, bet, kad nokļūsti tajā citā līmenī - attiecībās ar Dievu -, tad šķiet, kāpēc vēl turpināt mākslu? Bet māksliniekam ir jāturpina, jo viņš dod jau citā kvalitātē. Bija laiks, kad man pietika tikai ar Baznīcu un labām attiecībām ģimenē. Bet tagad redzu, ka ir jābūt mākslā, jābūt kultūras dzīvē, ir svarīgi būt par vēstnesi."

Zīle Ziemele