"Es atceros visus ar novembri saistītos datumus, un pieminu tos katru gadu: mana tēva dzimšanas diena, mana dēla nāves diena, diena, kad sākās Ziemas karš, un diena, kad izbeidzās mana laulība. Es atceros arī Berlīnes mūra krišanu un abu Vāciju apvienošanos. Es atceros Padomju Savienības izjukšanu 1991.gada 8.decembrī. Un, protams, arī mūsu Neatkarības dienu 6.decembrī- itin kā novembris beigtos tikai tad, lai varētu sākties Adventa laiks. Kas paliek pēc šīm pārdomām? Tas, ka mēs esam. Tas, ka mums ir mūsu pašu grūtsirdība un nopietnība, kas ir īpašības, kuras mūsu vēsture un daba mūsos radījusi, un ko pārējās pasaules Bābele (Babbele, teica mans tēvs), nekad nevarēs mums atņemt. Mūsu daba ir mūsu bagātība, tas ir pats vērtīgākais, kas mums pieder. Tā mūs iedvesmo tieši mūsu labākajās rakstura īpašībās- mūsu izturībā, neatlaidībā un oriģinalitātē, kas ir kā mūsu neskartā daba, meži, purvi un ezeri. Mums nav atļauts tos pakļaut bojāejai, ārēju varu alkatībai, aklas konkurences ambīcijām, pasaules ārprātam. Mēs esam sākotnēji lepni un noslēgti mežu ļaudis, kas vislabprātāk iztiek saviem līdzekļiem. Lai to neaizmirstam! Būsim gudri pret pasauli. Katru dienu- kaut slēpti un klusībā, izdarīsim vienu labu darbu dabas labā, mūsu pašu iekšējās dabas labā un brīnišķīgās somu dabas labā- mūsu apkārtnes, mežu, Ziemeļu dabas labā!
Varbūt tad no purvu dzīlēm nedzirdami izcelsies prāta bagātība, un ienāks mūsu vidū, un mēs drīkstēsim to paturēt."

Fragments no Ēvas Kilpi (Somija) grāmtas “Mīlot Ziemeļvalstis”.
Grāmata nav izdota latviešu valodā.
Fragmentu tulkojusi Aija Eimane.