WE STILL BELIEVE

Ilgi domāju, vai kaut ko vispār ir jēga teikt. Godīgi sakot, es joprojām nezinu atbildi uz šo jautājumu. Toties zinu, ka vēlos visu atcerēties, jo ir noticis sasodīti daudz un mana atmiņa arī mēdz pieklibot. Domāju, vai šo likt facebookā, bet nez.

Intro.
Vēlos pateikt, ka nekas no manis rakstītā nav totāla 100% patiesība (lai gan man ir saglabāta lielākā daļa visu sarunu, labākie sarunu skrīnšoti un protams bildes). Kā visa vēsture arī šī ir subjektīva. Man par labu nāk tas, ka nevienā mirklī, nevienam, neesmu izlicies, ka esmu svētā nevainība. People who know me, know i may be a complete dick from time to time. Bet arī tajā es mēģinu saglabāt savu integritāti, patiesumu un nemelot.

Kāda gan jēga vel melot??

_________________________________

Tagad uz visu atskatoties, mana rīcība nebija racionāla. Es nebiju gatavs attiecībām. Man bija 19. Es biju pamests un visas manas rētas, nu galīgi, nebija sadzijušas. Tad vel tas, ka mēģināju iet uz kaut kādiem randiņiem, bet tad mani uzmeta (ko es tagad totāli saprotu, jo I was a skinny, weird looking kid with no fashion sense and complexes sky-high).
Ieskrēju attiecībās, jo...tās tur vienkārši bija(??), jo bija iespēja(??). Un īsti nekad neesmu mācējis notīties, kad to vajadzētu..
Bija kaut kāds rozā briļļu periods. Bija kaut kāds laiks, kad man totāli likās, ka cilvēks ir spējīgs mainīties (šajā gadījumā gan vairāk, ka es spēšu palīdzēt cilvēkam tikt pāri visām problēmām).
Un es nedomāju, ka arī Dagnija līdz galam visu saprata.

Pārāk strauji.
Viņa sāka strādāt paralēli studijām. Īrēt mitekli. Sēdēt katru vakaru un raudāt. Es gribēju tikt prom no senčiem. Tāpēc. Sākām dzīvot kopā. Pieauguši. Hah.
Atceros, ka pāris mēnešus, kopš bijām uzsākuši attiecības, Dagnija bija gājusi cauri manai kompja meklēšanas vēsturei un atradusi manu paralēlo Cibu. Sagaidīja mani raudot un bija kaut kādas drāmas. Un nebija tā, ka manā paralēlajā Cibā būtu bijusi kaut kāda diskreditējoša informācija or anything.

Liekas jau kādu gadu(+) attiecībās sāka runāšana par kāzām. Kas lēnām, laika gaitā, transformējās par pārmetumiem, ka 'es jau zinu, ka Tu mani nekad neprecēsi un tas nekad nenotiks'.

Pārcelšanās uz Angliju bija mans lēmums. Joprojām atceros to vakaru, kad pēc strādāšanas pastā pārguris gulēju gultā. Apsvēru visas iespējas un cik ilgi šādi varēsim izturēt strādājot no algas līdz algai, no smskredīta līdz smskredītam. Daudz iespēju nebija, ja reiz mēs vēlējāmies veidot nākotni.
Kā viss būtu izgājis, ja mēs nebūtu pārcēlušies... es nezinu. Sagājuši ragos un izšķīrušies.


_______________

Strādāju. Biju pārguris. Bet pelnīju naudu. Biju īgns un neko nevēlējos darīt. Tagad saprotu vairāk par sevi un saprotu, ka viss tas bija neveselīgi. Emocionāls pagrimums. Var mani vainot pie spēļu zipāšanas līdz 3iem naktī, bet tas bija mans coping mechanism. Un visu, ko es darīju, es darīju labākas nākotnes vārdā.

Abi uzvilkāmies, jo pietiekami nerunājām. Nebijām partneri šajās attiecībās. Abi. Abi bijām vainīgi pie tā, ka attiecības sāka pisties.
Bija labi momenti. Protams! Bet to bija pārāk maz un pārāk liels laiks starp tiem.

Un tā viss turpinājās šādā - kāmja riteņa skrējienā, no kura nezini vairs kā īsti tikt ārā. Uuuun tad es aizbraucu atvaļinājumā uz Lv, viens pats. Saskrējos ar Ievu un viņas meitu. Sēdējām pie dīķa. Runājām. Tas lika par visu, kam mēs ar Dagniju gājām cauri, aizdomāties. Nebija drāmas, vai stresa.
That was my wobble. Nekas nenotika, ja kāds kaut ko domā. Bet es neatgriezos Anglijā laimīgs. Mēs ar Ievu turpinājām runāt. Un tas nonāca līdz tādam, ka - es laikam neesmu laimīgs un nevēlos turpināt attiecības. Tās nebija jaukas dienas. Strīdi un shit. Un tā totāli bija mana vaina. Nav attaisnojumi. Joprojām nemācēju runāt un protams arī visu nepateicu uzreiz.
Bet kaut kādā mirklī tomēr racionālais uzvarēja emocionālo. Ka nebūtu pēc ieguldītā laika un visa labi šķirties no Dagnijas (protams jāatceras, ka es tajā laikā nesapratu cik ļoti man viss ir dirsā ar galvu, un cik ļoti es neredzēju visu).

Pēc visa vājprāta, kam izgājām cauri ar Robertu, es beidzot aizdomājos, ka laikam ir jāprecas. Dagnija tomēr bija palīdzējusi un morāli mani atbalstījusi cauri visam tam bullšitam un vispār...cauri visam. Anna ar Arnoldasu arī tikko bija sederinājušies (un viņi bija kopā krietni mazāk kā mēs). Es katru nedēļu dabūju pārmetumus par neprecēšanu.
Tad nu vienā vakarā, no darba uzrakstīju sms: 'kā tad īsti notiek ar kāzām'. Un tas bija viss.

Apprecējāmies. Kāzu naktī paspēlējām madžiku. Tad Dagnija aizgāja gulēt un es skatījos dokumentālās filmas par citplanētiešiem.


___________

Un šeit novelkam līniju.
Jo līdz šim es varēju saprast, ka pie daudzām lietām esmu vainīgs. Ka ļoti daudz ko tieši es sapišu.

Tad janvārī Dagnijas attieksme galīgi izmainījās. Un es saņēmu vēstuli... kur teica, ka visam ar Ievu nav tikusi pāri. Ka tas joprojām kremt. Ka laikam ir jāšķiras. Ka viss ir slikti.
Izgāju pastaigāties. Sēdēju pie baznīcas. Klausījos Senses Fail. Atgriezos. Nebiju, ne dusmīgs, ne kas. Skumjš - nedaudz. Sēdēju nomodā pus nakti. Tad Dagnija pamodās un teica, ka labāk tomēr nešķirsimies. Ka vienkārši grūti. Ka mums (man) jālabojas.
Uz manu dzimšanas dienu viņa aizlidoja uz Lv, pēc šī visa. Laiks sev un tā.

Bet pēc šī es mēģināju būt labāks.
Joprojām atceros, ka nopirku uz Valantīndienu puķu pušķi un par to man pateica : '...nedaudz par vēlu.' (spoiler alert! vēlāk uzzināju, ka tieši tajā dienā viņa pirmo reizi pisās ar Čārlzu).

Nekas nemainījās Dagnijas attieksmē. Viņa joprojām bija auksta un viss bija slikti. Tagad - viegli saprast kāpēc.

Pēc kopīga atvaļinājuma Latvijā pateicu, ka vēlos atgriezties Latvijā. Dagnija to uzreiz uztvēra kā - mums jāšķiras, kas mani tikai pārliecināja, ka tas ir pareizs lēmums. Bet, ja es to nebūtu pateicis, viss būtu turpinājies vel cik ilgi??

________________

Vissapistākais mirklis bija, kad braucot mājās no darba saņēmu ziņu, lai rakstu, kad tuvojos mājām (kas ir diezgan neierasta rīcība). Un tad uz mūsu ielas esot redzēju, kā viņa ved ārā Čārlzu un ved viņu pretējā virzienā (uz staciju), lai neuzskrietu man virsū. Tad pārdzērusies atnāca atpakaļ un parubijās uz dīvāna. Tas un mirklis, kad pārnācu tukšās mājās (kad viņa izvācās), bija divi mirkļi, kuri salauza man sirdi.

Es joprojām gribēju palikt draugos. Par spīti visam. Par spīti tam, ka sapratu, ka mani krāpa, kad vel neko nebijām runājuši par šķiršanos.
Sasodīts, kad mani senči sāka kaut ko stressot, es viņu aizstāvēju. Senči domāja, ka gan jau Dagnija gribēs pārgulēt, lai tiktu pie bērna un tad varētu kaut ko no manis pieprasīt (*šo lūdzu atceraties, jo tas noderēs stāsta turpinājumā*).

Līdz šim man teica, ka es sameklēšu kādu labāku un man viss būs labi. Ka man jāturpina dzīvot!
Pārsteigums, pārsteigums. Dzīvojot viens un nositot laiku novilku Tinder. Man bija plāns pamest valsti un tad nebija jēgas kaut kādām nopietnām lietām.
Anyway. Es pirmo reizi biju saticis Veritiju un nākamajā dienā biju sarunājis, ka Dagnija man griezīs matus. Viņa totāli nebija laimīga, kad ieraudzīja manu sakosto kaklu.
Tad nu braucot mājās bija tik ļoti sanervozējusies, ka aizsūtīja, nevis draudzenei sms, bet man, kurā teica, ka :'es totāli labāk viņu nebūtu satikusi'.

No vienas puses man stāsta, ka man totāli būs labāk, bet tad, kad es mēģinu turpināt dzīvot - draugiem par kaut ko kurn. Hmmm...

______________________

Es turpināju mēģināt uzturēt labas attiecības. Mēģināju visu saglabāt. Bet aiz katra stūra bija kāda jauna drāma. Kāda dzēlība.

Veritija ielika bildes no pēdējiem mēnešiem. Saņēmu ziņu ar tekstu - nu, es redzēju, ka tava draudzene aizgāja biš mental.
Tad mani izdzēsa no facebooka.
Tad domāja, ka ir stāvoklī no sava draudziņa. Un tā vietā lai veiktu testu un pārbaudītu, centās novilkt laiku. Atceraties pāris rindkopas atpakaļ es rakstīju, ka 'šo ir vērts atcerēties' - lūk kāpēc. Es senčiem viņu aizstāvēju, viņa bija dusmīga, ka viņi atļaujas tā par viņu domāt un tad... pie pirmās izdevības... viņa cenšas novilkt laiku, lai izrādītos stāvoklī. Pierādot, ka maniem senčiem bija taisnība!

Sajūta, ka man spļauj sejā.

Kad mēģinājām šķirties, Veritija mani piekodināja, lai es nesaku neko sliktu viņai, ka viņai droši vien ir grūti. Un tad Dagnija šķiroties izmeta kaut ko no sērijas par manu 'eksotisko draudzeni'..

Šeit atļaušos iestarpināt par 1x šķiršanos.
Man teica, ka viņa visu nokārtos ar šķiršanos, ka visu maksās u.t.t., jo tas ir mazākais, ko viņa pēc visa varētu darīt. Tas protams izpaudās, ka man teica, ka sameklēja notāri un man viņai bija jāraksta.
Uzrakstīju. Sarakstes kopsavilkums:
-sveiki, vēlamies šķirties.
-ierodieties pie mums offisā lai visu sarunātu.
-abi nedzīvojam Latvijā. Kopīgas mantas vai bērnu nav - vēlamies šķirties.
-vizīte pieteikta tajā un tajā datumā.
Viss. Ierodoties notāre prasīja : 'kuram sūtīt visus oficiālos dokumentus?'. Dagnijas teksts bija no sērijas : 'kā notiek, ja mēs abi dzīvojam ārzemēs?' . Un tikai tajā mirklī izrādījās, ka lai šķirtos Latvijā vismaz vienam no mums ir jādzīvo Latvijā (par spīti tam, ka es joprojām esmu deklarēts Latvijā un visi dokumenti ir latviešu valodā). Un ar to vienu Dagnijas jautājumu man bija nogrieztas jeb kādas izredzes izlocīties no visa.
Tikai pāris dienas atpakaļ noskaidroju, ka Dagnija bija gājusi apkārt un visiem teikusi, ka manas vainas dēļ mēs neizšķīrāmies.

Vienā no pēdējām sarunām Dagnija nobloķēja manu nr. Jo izmetu joku un atļāvos pateikt, ka kad man bija melnie, viņa diez ko man nepalīdzēja.
Tad nu, kad mēģināju ar viņu noskaidrot par šķiršanos nr2 nevarēju ar viņu sazināties. Uzrakstīju viņas draudzenei ar kuru viņa dzīvoja kopā. Arī viņa nezināja, kur Dagnija ir palikusi. Arī viņas bija izstrīdējušās un gājušas savu ceļu.
Bet sarunājoties ar viņas draudzeni es tikai ieguvu apstiprinājumu tam, ko jau nojautu. Ka viņa vienkārši katru vakaru ir sēdējusi un nodirsusi visus bijušos un viņu draudzenes.
Sākot dzīvot Anglijā, viena no viņas ex klasesbiedrenēm mums izpalīdzēja. Vienā mirklī, draudzene paprasīja, vai var pārskaitīt viņas mammai uz lv kontu naudu, jo viņa pati nepaspēs un mammai to naudu ļoti vajag. Pārskaitīju, jo nebija iemesla neuzticēties. No draudzenes vairs neesmu dzirdējis, kopš tās reizes. Naudu saņēmis atpakaļ - ne tik. Bet liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka viņas facebookā draudzējās. You're friends now with people who stole from you... Kāpēc? Lai varētu turpināt nodirst cilvēkus, jo pārējiem piegriezies klausīties??
Manipulē ar informāciju. Melo. Vaino visus citus. Un vispār pasaule ir pret viņu!
Sūds!
Man kādas divas reizes mēģināja 'atvainoties', bet abas reizes tas bija. 'Piedod man, bet esmu saņēmusi savu mācību, jo tagad viss ir dirsā un nav gājis viegli un es es es'. Tā nav atvainošanās... tie ir attaisnojumi. Tas viss ir tik ļoti mākslīgi, uzspēlēti. Un neko nemaina, ja tu turpini pēc tam skriet un runāt sūdu par kādu.
Pēdējā sarakste aizgāja diezgan krāsaini. Mani nosauca par piece of shit (ha ha! Tu apprecēji piece of shit), nožēlojamu mazu zēnu. Pateica, lai es eju nosprāgt. U.T.T.

_____________

Tā tas viss lēnā gaitā noskrēja no sliedēm.. Es domāju mēs abi gribējām saglabāt labas attiecības, bet tas vienkārši nesanāca. Un nav viegli, ja viens cilvēks ir tik indīgs, greizsirdīgs.

_____________

Noteiktajā dienā pateicu tikai vienu teikumu Dagnijai. Kas gan vairāk bija veltīts faktam, ka notāres birojs vel būs ciet un nav jēgas iet stāvēt pie durvīm.

Es sen nebiju juties tik laimīgs kā parakstot šķiršanās papīrus (totāli laimīgāks kā pašā kāzu dienā!). Lai gan notāre lasot dokumentus teica, ka šķiršanās iemesls ir, tas, ka mēs vairs nedzīvojam kopā. Ko es pieņemu, ka Dagnija viņai teica, piesakot vizīti... Nu... Teorētiski - jā. Praktiski tās ir sekas tam, ka Tu pisies riņķī ar savu kolēģi, vainoji mani pie visa un pēdējos kopdzīves mēnešus pret mani izturējies kā pret suni.

Bet tā sajūta, ka čūska ir pazudusi no tavas dzīves. Viss. Nav vairs jārunā, vai jākomunicē - nekad! Var izdzēst numurus. Svētlaime! Varu turpināt savu dzīvi.
Un sākt jaunu.

Tā šis stāsts noslēdzas.