| jā, starp citu |
27. Jun 2007|11:33 |
Izlasīju "Ulisu" (un jūtos varonis - personīgi nepazīstu nevienu, par kuru droši zinātu, ka arī viņš/viņa to ir paveicis/paveikusi).
Godīgi atzīstos: teksts liekas reti spēcīgs un lielākoties arī interesants, lai gan lasīt nebūt nebij viegli un pārāk ātri vis neveicās - biju sācis lasīt jau pērn rudenī, bet tad ap vidu apstājos un nesen sāku no jauna. Tas tā.
Sekas: pirmkārt, teju vai jebkurš pēc "Ulisa" tapis provokatīvs prozas teksts šķiet drusku smieklīgs, lai gan liela daļa, protams, ir smieklīgi jau tāpat (šis atzinums izveidojās jau pērn rudenī); otrkārt, aizvien vairāk pārliecinos, ka Eko doma par postmodernismu kā metodi (Kunstwollen), nevis virzienu v.tml., nebūt nav zemē metama. |
|