Par evaņģēliju izcelšanos mūsu pazīstamais vēsturnieks prof. Roberts Vipers saka šādus vārdus: "Apbrīnojami savā meistarībā sludinātāji un rakstnieki, dziļi psihologi un siržu zinātāji radīja tautas mācītāja un cilvēces Pestītāja Krustā sistā tēlu. Šī ideālā personība uzreiz kļuva nesalīdzināmi tuvāka vienkāršam cilvēkam, vispār cilvēces masai nekā spīdošie patvaldnieki… Kas tad ir kristietība no vēsturiskā viedokļa? Tā ir lielā atjaunošana pēc lielā sabrukuma. Tas ir - mēģinājums atjaunot reliģiju un patriarhālo iekārtu … Šī laikmeta atjaunotāji atstājuši mums apbrīnojami spēcīgus literatūras ražojumus. Četras mazas grāmatiņas, kuras sauc par evaņģēliju, - līdz pat šai baltai dienai nav zaudējušas savu iespaidu uz cilvēku prātiem … Sacerētāji noslēpa savu vārdu. Izgāja baumas, ka evaņģēlijs ir nemākslots pusizglītoto ļaužu - zvejnieku un namdaru - stāsts. Lai cik aizraujoša būtu šī teika, mēs tai tomēr nevaram ticēt. Mēs skaidri redzam, ka autori ir no inteliģences zieda; viņu sacerējumi kā pēc izdomas, tā arī izveduma ir pieskaitāmi pie literatūras ražojumu brīnuma darbiem." [Prof. Rob. Vipers. Inteliģences vēsturiskā loma, - Burtnieks, 1927, nr. 3.]

Kristīgā ticība.sāka turēt sevi par vienīgo īsto reliģiju pasaulē un pastāvīgi tiecās apkarot visas citas. Vispirms tā uzsāka cīņu ar Romas valstī valdošo mitraismu. Neiecietības dēļ vēlāk tika grautas citu reliģiju svētnīcas, dauzīti tēli un krāšņi kulta priekšmeti. 391. g . kristieši, arhibīskapa Teofila uzmudināti, nodedzina Aleksandrijas bibliotēku, kur sadeg daudzi tūkstoši retu grāmatu. Šai bibliotēkā kristītie bija smēlušies mācības savu svēto rakstu sastādīšanai, kas nodrošināja kristietības tālāko pastāvēšanu.

Tālāka kristietības izplatīšanās un izveidošanās mums visiem pazīstama no baznīcas vēsturēm. Nepietiekoši tur tiek aprādīti tikai tie aizguvumi, kurus katoļu baznīca sākumā pārņem no pagāniskām reliģijām. Tā, piem., krusta zīme, sveces, daudzi svēto vārdi un svētki ir vēlāko gadsimteņu aizguvumi. Vispār katoļu ticība bija sākumā spējīga daudz ko pielāgot sev un arī pati pielāgoties. Vēsturnieki noskaidrojuši arī to, kā izcēlusies katoliskā baznīca. Sākumā pastāvējušas Kristus ticīgās draudzes, kas bijušas dažādas atkarībā no tautības, vietas, lieluma, turības, vajadzībām un ieskatiem. Dažādos novirzienus kristietības izpratnē vēlāk sauca par ķecerību un nežēlīgi apkaroja. Sākumā tas tā nebija un kristietības straumes plūda brīvi, savā starpā neizlīdzināti.

Lai izprastu kristīgās ticības izcelšanos, nākas izsekot kristīgās morāles, Kristus tēla un kristīgās baznīcas tapšanas gaitām jo no šādām sastāvdaļām Romas valsts īpatnos apstākļos radās mācība, kuras sekas toreiz neviens vēl neapzinājās. Kristīgais dzīvošanas veids vispirms sastopams Palestīnas esejiešu draudzēs. Viss šo priekškristīgo draudžu locekļiem bija kopīgs, un tie nav turējuši nekādus īpašumus. Merežkovskis esejiešu izcelšanos ved sakaros ar Krētas salas senajiem kultiem. [D. Merežkovskij. Atlantida - Evropa. - Bielgrad, 1930.]

Protams, šais draudzēs vēl nepazina trīspadsmitā apustuļa Pāvila teoriju par iedzimto grēku un miesas augšāmcelšanos. Evaņģēlijos atrodamais kristīgās ticības varoņa Jēzus Kristus dzīves apraksts ir sacerējums, kas izcēlies ne agrāk par 68. gadu Marka variantā. Pārējie, apraksti ir jaunāki. Notikumi un nostāsti no kuriem savirknēti šie dzīves apraksti, ir ņemti pa lielākai daļai no citiem tai laikā zināmiem sacerējumiem. Pirmā vietā šeit liekami aizguvumi no indiešu teiksmainā Džisnu Krišnas un Budas leģendām un mācībām.

Krišnaisms bija pilnos ziedos jau 7. gs. priekš Kristus un pastāv vēl tagad starp citām Indijas reliģijas sistēmām. Vēl šodien misionāriem Indijā turienieši bieži sakot: "Jūs sludināt Kristu, bet mums jau ir Krišna!" [Wilhelm Dilger. Krischna oder Christus? Eine religionsgeschīcnt-liche Parallele. - Basel, 1904.] Patiesi, krišnaismam ir tik daudz līdzīgu vietu ar kristiānismu, ka aizguvumi nav vairs noliedzami. Krišna tāpat kā Kristus piedzimst kūtī 25. dec., viņu pielūdz gani, to meklē nokaut ķēniņš Matura un līdzīgi Hērodam liek nokaut visus puisēnus. Krišna piedod grēkus, uzmodina miroņus, dziedē neveselos. Arī viņa mācībā, kas atrodama grāmatā "Bhagavadgīta", pārāk daudzās vietās ir uzkrītošas paralēles ar evaņģēlijiem. Viņš ir ļaužu pestītājs, māca mīlestību un atsacīšanos, ir Dieva dēls un cilvēka dēls reizē.

Vēl vairāk aizgūts kristiānisms no budisma. Pēc prof. Zeideļa, no 28 Mat. ev. nodaļām tikai 22. un 24. nodaļa esot brīva no aizgūtām vietām. Līdzīga aina redzama arī citos evaņģ. Piem., līdzība par sējēju stāvot iekš Samjūta-nikāja 42, 7; līdzība par uzticētiem podiem ir kādā džainu tekstā; Kristus nokāpšana ellē, kas aprakstīta I Pētera grām., pilnīgi saskan ar Budas nonākšanu ellē, tāpat arī Budas un Kristus kārdināšana ir līdzīgas. Šāda aizgūšana bijusi iespējama tamdēļ, ka Aleksandrijā, toreizējā pasaules pilsētā Āzijas robežām, pastāvēja diezgan ievērojama indiešu kolonija. Turpat bija arī plaša bibliotēka, kura vairāk reizes tiek nodedzināta un atkal atjaunota. Otra, mazāka grāmaatu krātuve, ko nodibināja Ptolemajs, atradās Serapeimā un pastāvēja vēl līdz Teodoriha Lielā laikiem.

Daudz kristietība parādā arī Mitras kultam, galvenā kārta kultā, mistikā un hierarhijā. Šīs gaismas dievības dzimtene ir Mezopotāmija bet vēlāk to uzņem Zaratustras reliģija savā sistēmā. [Dr Theodor Kluge. Der Mithrakult, seine Anfānge, Entvvicklungs-geschichte und seine Denkmāler. - Leipzjg, 1911.] Mitra tāpat kā Kristus, ir vidutājs starp neredzamo Dievu un cilvēkiem un pasaules radītāja Ahuras Mazdas emanācija. Mitraismā ir atpestīšanas, mūžīgas dzīvošanas, paradīzes un elles idejas. No šejienes kristietība aizgūst eņģeļus, misticismu un daudzas kulta parašas u. d. c. Mitraisms bija Romas valstī visizplatītākā reliģija, ko piekopa karavīri un valdnieki. Pirmos kristietības laikos kristīgai ticībai nākas izturēt grūtu sacensību ar mitraismu, jo abām reliģijām bija daudz kopīga. Bet, tā kā Mitras reliģija gāja uz vienu roku ar Romas valsti, bet kristietība gāja toreiz un visos laikos pret valsti, tad līdz ar Romas valsts sabrukšanu, kas bija pa lielai daļai kristietības nopelns, bija jāiznīkst arī mitraismam. Vel piektā gadsimtā Mitras kults bija atrodams Alpu ielejās, Vogēzos un šur tur arī Romā. Mitraisms izdzisa, bet kristietība paņēma no tā sakramentus, pastaro tiesu, elli u. c. sastāvdaļas.

Nav pierādāms, ka cilvēks Kristus jebkad būtu dzīvojis. [Prof. Art. Drews. Die Leugnung der Geschichtlichkeit Jesu in Vergan-senneit und Gegenwart. - 1926.] Viņš bijis tāds pats Dievs, kas mirst un augšāmcēlās, kā daudzi citi, piem., Osīrijs, Adonīds, Sandons. Kristīgās baznīcas īstais noorganizētājs bija rabīns Pāvils no Tarsas pilsētas Mazazijas Kilīkijā. Kristu viņš nebija nekad redzējis, bet viņam nenācās sludināt neko nedzirdētu, jo bērnībā viņš pats bija piedalījies Sandona augšāmcelšanās greznajās svinībās. Arī pārējie kristīgās ticības elementi, no kuriem dažus jau minējām, bija Romas valstī viscaur pazīstami. Pāvilam piekrīt tas nopelns, ka, nostājoties uz savas žīdu Bībeles leģendas, kas pauž par pirmā cilvēka grēkos krišanu, viņš prata tai piesaistīt otru leģendu par bezgrēcīgo un nemirstīgo Dieva dēlu. No šīm abām teiksmām Pāvils ceļ jaunu reliģiju: nāvē un grēkā iekritusi cilvēce, ticībā saistīdamās ar Dieva dēlu Kristu, cer atbrīvoties no grēkiem un iegūt zaudēto nemirstību. Tā kā līdz pat mūsu dienām cilvēce ir ticējusi teiksmām un, otrkārt, ticējusi arī tam, pēc kā tā visvairāk alkusi, - tad ar to arī izskaidrojama kristīgās ticības izplatīšanās. Labi ņemot, neviena cita reliģija gan nav izplatījusies tik lēnītēm kā kristietība. Šai ziņā neapšaubāmi ātrākus panākumus guvis budisms un islāms.