Es Tevi atkal apburšu....

Mļin, aizlauzu nagu nejēgā - sāp tā, ka varētu pa sienām staigāt :(. Izskatās, ka būs vien jāmanikīrējās nost, neglīts skats paveras uz rokas skatoties. /izlasīju un sasmējos, vot problēma :DDD/.

Tāks, šodien tēlošu mājāzi :D! Jāizmazgā tā veļas čupiņa, kas sakrājusies kastē, citādāk vīrs izrunājās, ka visas normālās zeķes netīras, palikuši tikai vārnkājiņu varianti (khhm, es nezinu, kas tie ir, bet nu i labi). Tālāk, skatos, ka uz grīdas pie kompīša vadiem kaut kādi mistiskie putekļi sakrājušies - tie tā kā būtu jāizregulē uz citu novietni. Tāks, tad ir brokastu trauki, kas uzstājīgi brēc tikt izmazgāti. Un visbeidzot esmu es - matu pieregulēšana mājas apstākļos, jo frizētavā es vells nosēdēt vairs nevaru, tad tiks liktas sejas maskas, lai to krāsu noņemtu no pieres un visbeidzot silta vanna - kas var būt labāks :)! Ak jā, kaut kur pa vidu jāaiziet līdz veikalam, jā, saldējums beidzies :DDD

Izskatās, ka mana mega krutā dāvana vīram sāk mirt nost - šeit es par klaviatūru domāju :(. Bija tik ērti paņemt klēpī un drukāties :(((.

Ha, viņš tikko paziņoja, ka baterijas vienkārši jāuzlādē un būs ok - toč skatos, ka matu sakņu ataugšanas process ir tieši proporcionāls stulbumam - manējam gan.

Velns, tāds slinkums matus krāsot, ka pašai jau neērti paliek. Da i vēl miegs nāk pēc tādas vazāšaņās apkārt - pfu tu / spļaudās/. Nesaprotu - pagulēt vai ko tagad darīt!?!

Visu dienu šodien nedaru neko jēdzīgu - tikai smeļos informāciju un šokējos. A vajadzēja padomāt par ielūgumu taisīšanu un šādu tādu anketu aizpildīšanu - šito slinkošanu vienreiz jāizbeidz :D! Nu re - atkal iežāvājos kā tāda lauvene :D. Jāiet ietaisīt tēja - ķiršu, parastā, no maisiņa, bez cukura.

Vakar rakņājos pa jūtubi - uzgāju tāāāādu mantu. Šito izrādi varētu skatīties vēl, vēl un vēl mazliet - pat nevar pateikt, kas īsti tur bija tāds, lai uzsēstos. Ha, reklamējot varēja pielikt izkārtni - uzmanību, izraisa atkarību, nesāc!
Noskatījos reizes trīs, bet neatteiktos no vēl kādām - vienkārši tā paliekošā sajūta bij tik, nu tik sirreāla.

http://www.youtube.com/watch?v=ACX8_sLALxM&feature=related

Šīs dienas stulbākā filma - Halloween 2007. Jāskatās nākamā - Frontiers'. Atsauksmes rīt.

Tāks, sen nav pukstēts, sen nekas nav teikts un njā, nav pat īsti bijis laika. Bet nav ko iespringt - domas jau tāpat nekur nepazudīs - krāsies krāsies, kamēr - blaukts - un nokritīs. Var iekārtoties ērtāk un sākt lielo atskaiti, kaut gan patiesībā gribās izdzīvot visu sevī un saglabāt atmiņās. /te es sēžu 10 minūtes un nevaru aprakstīt tās emocijas, kā nosaukt visu - ja teiktu skaisti, būtu pārāk sausi, ja teiktu fantastiski, izklausītos kaut kā nereāli/. Zinu tikai to, ka tas bija tik emocijām pārbagāti un tik ļoti ļoti ļoti kā nekad. Un turu visus īkšķus, ka tā būs pirmā un pēdējā reize - bija tā, bet atkārtot negribās tā teikt :). Esmu patiesi pateicīga, ka man tika pasniegta tāda dāvana - tā bija viena no skaistākajām dienām manā mūžā, jo man ir vismīlošākie vecāki un vecvecāki, vissirsnīgākie radinieki un šim komplektam pievienojās mana diena un nakts, mana gaisma un tumsa, mans sapnis un mana realitāte, mana dvēsele un mana sirds, mana mīlestība - mans vīrs. Cilvēks, kurš mani var uznest debesīs un nomest ellē, bet kurš tīri un patiesi mīl. Var jau būt, ka tā tāda pēc - eiforija, nezinu, bet esmu laimīga. punkts. ja turpināšu emocionalizēties sākšu raudāt - nu ne jau tapēc, ka sikti, bet tieši tāpēc, ka labi.

Palikusi viena diena. VIENA DIENA, johaidī! It kā nekas vairs darāms nav palicis, bet vēlreiz jāuzmēra kleita un kurpes, tad vajadzētu nolakot nagus - gan tos, gan šitos. Un tad jānopērk vecākiem dāvanas un visādi citādi tam visam pa vidu jāuztaisa inventarizācija - atkāpe no plānotiem darbiem. Mnjā, kas to būtu domājis, ka augusts pienāks tik ātri un tu cilvēks vairs nekādīgi neizgrozīsies. Iešu paskatīties uz gredzeniem...un sarakstīšu cd ar mūziku, jā, tā būtu laba doma. A nē, vēl labāk - ielīdīšu putu vannā un palasīšu grāmatu. Te pat piederētos vīna glāze un cigarete, bet kas atmests, tas atmests.

Pielīdu beidzot pie grāmatu skapja. Skatījos un domāju, ko lai tādu paņem svētdienas lasīšanai. Pilns ar draņķa sieviešu romāniem - nē, ir jau ar humoriņu, feini tādai jūrmalas gulšņāšanai, bet tomēr nē. Pārmetos uz citu plauktiņu - tās jau n-tās reizes lasītās un pārlasītās. Un še ku redzējies, paķēru Koelju Portobello raganu - tāds saldais ēdiens dvēselei, ka tik turies. Nevar nemaz nolipt nost, kaut gan vajadzētu it kā tā kā pēc minerālūdens nokāpt vai kādu jogurtu paķert - par nopietno ēšanu nevar būt ne runas, nemaz negribās. Jāizgrābj no groziņa kāds dārza gurķis vai?

Ielogojos savā kontā iekš oho.lv. Apskatos interesantas ziņas, bildes un komentārus un še ku redzējies - atnāk vēstule ar tādiem iebīdītiem tekstiem, ka es, kaut samaitāta bez gala un malas, apstulbu. Nu ko, dodu pretī kaut ko samērīgu, ar domu - moš ieraudzīs līdzīgu, atšūsies, bet nē, kur nu, sāk jau māt ar galvu, sak', vecā, lieta darāma tagad, nepļurksti pa velti un živai. Un tad nu uznāca dusma - vot jau iesākumā pie a la profila info rakstīts, ka aizņemta uz atlikušo mūža daļu un visādi citādi iepazīstās tik priekš tādas pļāpāšanas, bez nopietniem nolūkiem, a tev te viens savu tā teikt locekli aš virsū met - nu kur vēl var piesieties. Ņēmu un piegānīju šam dvēseli, tagad pašai prieks /ļauni smiekli. Tas bij tā teikt ievads īsai domai par faktu, ka man ir žēl tos, kuru mazvērtības kompleksi liek izvirināt savas bikšu priekšas katrai un gaidīt, kamēr kāda pavilksies. Fuj. Eju cept kartupeļus!

Ēdu zemenes - nesen no dārza atvestās. Pārlasu vecos ierakstus vecajā žurnālā - līdz asarām smieklīgi un vienlaikus skumji - tas bija sen, patiešām sen. Un nonācu pie secinājuma - jo vairāk būs brīvā laika, jo vairāk pārdomas tiks atstātas šeit - es taču sevi pazīstu. Esi sveicināta, mana tā sauktā publiskā domu miskaste.