Es Tevi atkal apburšu....

Sasodīc, tiiiik laba!!!Paldies di_wine par iedvesmu nokačāt un paskatīties. Ai mīn, zvērīgs paldies, esmu sajūsmā par filmu. Un šī dziesma - laba laba laba!!!

http://www.youtube.com/watch?v=CoSL_qayMCc

Neviens man nav licis uzvesties tik muļķīgi kā Tu. Tomēr es melotu, ja teiktu - to nožēloju. Varbūt vajag vienreiz mūžā ļauties neprātam un saukt visneticamāko sapni par īstenību. Varbūt vajag ļaut, lai kāds kaut reizi žēlo un sāpina tik ļoti, lai saprastu, ko īsti nozīmē lidot un krist. Man tas nebija joks. Man tas nebija - tikai tā. Tas bija skumji, sāpīgi. Un skaisti. (c)

/ Kaut es spētu izlikties
Ka Tu esi jau prom no prāta un sirds
Dievs, ja zini kā to spēt, iemāci kā nemīlēt..../

Čorts, kā uznāca!

Boaaa, vakardien satiktie vecie db atnesuši paliekošas pēdas - joprojām nevaru novākt tizlu smaidiņu par šitām tēmām un politiku, plus sāp galva (3 šampanieša glāzes, bāc, un šitās galvassāpes jau vakarvakarā sākās, uz ko vīrs ieteica ārstēties ar aliņu - Dlaits galīgi nelīdzēja). Bet nekas, esmu priecīga, ka visus satiku, esmu priecīga, ka neesam mainījušies vismaz savā lokā un visbeidzot esmu priecīga par kādu, kas man ir mīļa ;). Ak jā, šodien skatījos jūtubē absolūti tizlus klipiņus, no kā pat mana beibe padīdījās un ātri nolūza - hmm, laikam palieku veca'.


UPD. Jā, Čakene man patika pl.10 vakarā, jo tas tipiņš ar bembi un piedāvājumu padvisti da astanovki tika atšūts ar tekstu, ka šas padvižu da mentovki :D Bet tie pretī Origo McDonalda angļi gan mani izbesīja. Labi, ka autiņš pienāca ātrāk, nekā man sagribējās iedot pa seju :D

Nu ja, tikko secināju, ka man patīk dziesmas, kuru izpildītāji man principā neiet pie sirds. Un tas viss vārdu dēļ, tie tādi labi, nu tādi, kas pieķeras. Būtu tīri interesanti teiksim par zvanu toni ielikt B.Spīrsu vai Backstreet Boys - nē nu bērnība, fakts, bet tomēr mani takš nesaprastu. Za to lirika mani gan šodien uzrunāja,hmm.

Ha, kādam joprojām esmu pati labākā. Spēcīgi gan, ko lai saka :)

Manī tagad rit viņa svešās asinis – nemirs viņš un mēs abi nemirsim... Viņš mani paņēma ar varu, bet nē, tas nebija fiziskais spēks – viņš paņēma mani ar acīm un lūpām, un vārdiem un kaisli – tas bija neatvairāmi un baisi...Manī ir viņa liktens un asinis... Pārāk daudz starmešu, pagātnes gruvešu - čukstēšu, mīlēšu, bijis kas – noplēšu. Iešu un kritīšu – pārāk daudz starmešu, nelaimes vēstnešu – līdz nāvei pielūgšu....

(c) Drakula. Svešās asinis

ko tik nevar atrast savā kompī :)

Trešdienas teātra vakars nenoliedzami bij ekselents :D, atgādināja mazliet aizlaišanos no stundām, lai varētu teiksim pasēdēt kādā kafūzītī pie tējas krūzes. Kaut kā prasās atkārtot, vismaz nobeigumu toč - kaut nu ne to daļu, kad es aizbraucu garām savai pieturai, lasot grāmatiņu - PALDIES, mana melnā meitene ;). Bij, par ko padomāt un aizdomāties - par tādām apzināti neapzinātām un otrādākām lietām. Bet man tomēr ir svarīgi zināt, ka tie, kas man ir mīļi, ir laimīgi. Un, ka laimei nevajag daudz - tikai pašu labāko.

Nē, es tur mazliet samelojos un zinu, kāpēc - jo man ir žēl, man ir žēl to, ka būs asaras un trūks laimes. Es nezinu kāpēc, bet es to redzu jau tagad - it visā tajā, ko cenšas atspēkot, meklēt aizbildinājumus, mēģināt pārmest elementāras lietas. Un kāpēc nevarētu būt tās divas mīlestības - bet ja nu viņas ir - viena sirdij, otra dvēselei. Nu ir man tā atkarība un pavasarī, līdzīgi kā ar gripu, ir atkarības uzliesmojums. Man taču nevajag atbildi un jo labāk, ka viņas nav. Tas nozīmē, ka es varu palūrēt pa atslēgas caurumu un atkal mazliet sevi palauzt. Jautājums - man to vajag? Nu ja jau tā daru, tad vajag. Lai dzīve neliekas kā cukuriņš, nē, pat mazāk - lai neiestājās vienveidība, lai ir par ko noslēpumainoties.

Nu ir man labi arī tagad, te, mājās, ar manējiem. Viņš man ir te, sirdī, un nedomāju no sirds viņu izraut, izkasīt, izdzīt vai kā citādi dabūt prom - viņš ir manī un es esmu viņā. To mēs viens otram solījām pirms gadiem sešiem un to pašu jūtu joprojām. Bet tas cits, tas ir kā flirts, kā nepieciešamība manam egoismam. Ja tā padomā, cik tas ir drausmīgi - neļaut kādam būt laimīgam un joprojām lauzt. Un tikai tāpēc, ka esmu egoiste un es tā gribu. Maita? Nē, vienkārši dzīva sieviete.

/ Ja ciešanas ir neizbēgamas, lai tās piemeklē mani tepat,- es teicu. - Man vēl visa dzīve priekšā un es gribu to nodzīvot labi. Ja manam draugam ir jāizvēlas, lai viņš izvēlas tagad. Un es viņu gaidīšu vai aizmirsīšu viņu.- Gaidīt ir sāpīgi, un aizmirst ir sāpīgi. Bet vēl sāpīgāk ir nezināt, kādu lēmumu pieņemt./


Nu jā, mana dziļā romantiķe uzpeldējusi atkal virspusē. Pavasaris, bljat.

/ Ik pa brīdim cigaretes oglīte izgaismoja viņa seju. Viņš paņēma manu roku, un tā mēs kādu brīdi sēdējām. Es pārlaidu roku pāri viņa matiem.
- Tev nevajag neko jautāt, - es teicu. - Mīlestībā jautājumi ir lieki. Līdzko mēs sākam domāt, tā mūs pārņem šaubas un bailes. Neizskaidrojamas bailes, kuras nav iespējams izteikt vārdos. Varbūt tās ir baildes kļūt pazemotai vai atraidītai, bailes iznīcināt burvību. Izklausās smieklīgi, bet tā tas ir. Tāpēc nevajag jautāt, bet gan darīt. Kā tu pats tik daudz reiz esi teicis - vajag riskēt.-/

/P. Koelju/

Parakstos zem šitā un pat nezinu, kāpēc. Iespējams, ka pēdējā minētā frāze ir tas punkts uz i. Iespējams, ka tā.

Vakardien secināju, ka pastaigas ir lielisks laiks pārdomām, secinājumiem un atmiņām. Tu vienkārši uzliec austiņas, ieslēdz playlistu un ej, atrodoties tajā pasaulē, kur ārpusē esošās skaņas absolūti neeksistē un nav. Liec soli pretī savām domām, apsvērumiem, varbūt pat strīdiem pašai ar sevi. It īpaši klausoties teiksim http://www.youtube.com/watch?v=GjtxevtvdEw&feature=related vai arī http://www.youtube.com/watch?v=pY_wIakQTg0&feature=related (bat) . Mazliet rauj jumtu,nemaz nerunājot par to, ar kādu fīlingu to var klausīties. Plānoju papildināt klausāmos gabalus ar šo te http://www.youtube.com/watch?v=TxvpctgU_s8 un http://www.youtube.com/watch?v=tMqUQvSGUn0.

UPD. Tikko atradu Brīvības ielas hītus - agrs agrs rīts (kādi +/- 5:00), tukša Brīvības iela posmā Jugla - Pārdaugava un skan http://www.youtube.com/watch?v=zEYfJ51qASE&feature=channel un http://www.youtube.com/watch?v=1pUE0p1fKpc&feature=related :D Pēdējā dziesma ir absolūtais hīts manās atmiņās - ir un paliks (dance) .

Jau vairākas naktis pēc kārtas man rādās savdabīgi sapņi - nez kāpēc man šķiet, ka es varētu būt kāda FIB aģente vai izlūks, vai kaut kas tamlīdzīgs - skatos, ir potenciāls. Vienu nakti man nez kāpēc bij uzdevums no Serbijas vai tamlīdzīgas vietas izdabūt mazu zīdainīti var teikt no bandīšu nagiem. Vakarnakt man nez kāpēc bij 7istabu dzīvoklis 5.stavā, pa kura logu es izmetu vienu vīrišķi un sievišķi - tāpēc, ka viņi bij "ļaunie" un tur bij tāds savārstījums, ka es pat nevaru sakarīgi uzrakstīt, lai neizklausītos pēc trakās. Un tam visam bonusā aizvakardienas sapņa iespaidā atkal samīlējos savā vīrā, za to vakardienas sapnis mani atkal aizstūma pārdomāt šādas tādas lietiņas. Principā ir skaidrs, ka tie sapņi par kaut ko liecina, tik fig viņ zin par ko. Āaaa, nu jā, laikam kļūstu veca štoļi :D

/ Manuprāt, mīlestība ir līdzīga dambim. Ja kaut kur palikusi niecīga spraudziņa, pa kuru izlauzties ūdens urdziņai, drīz vien stiprā celtne būs pagalam un spēcīgās ūdens straumes neviens nespēs kontrolē. Ja dambja sienas sabrūk, mīlestība pieprasa samaksu par visu. Nav vairs būtiski, kas ir iespējams un kas nav iespējam, nav vairs būtiski, vai mēs spējam noturēt līdzās mīļoto cilvēku, - mīlēt nozīmē zaudēt kontroli. /

(c)

- Mīlestība ir bīstama.
- Es zinu,-atbildēju.- Es esmu bijusi iemīlējusies. Mīlestība ir kā narkotikas. Sākumā tevi pārņem eiforija, tu ļaujies tai pilnībā, bet nākamajā dienā jau gribi vairāk. Tā vēl nav saindēšanās, bet tev patīk šī sajūta, un tu jūties spējīgs sevi kontrolēt. Tu domā par mīļoto divas minūtes un aizmirsti par viņu uz trīs stundām.
Pamazām tu pie šā cilvēka pierodi un kļūsti pilnīgi atkarīgs no viņa. Tagad tu domā par viņu trīs stundas un aizmirsti vien uz divām minūtēm. Kad mīļotā nav tuvumā, tu jūties kā narkomāns, kam pietrūkst kārtējās devas. Un, tāpat kā narkomāni zog un pazemojas, lai iegūtu nepieciešamo, arī tu mīlestības vārdā esi gatavs uz visu.

(c)

/Dievi izmet spēļu kauliņus un nejautā, vai tu gribi piedalīties spēlē vai negribi. Viņiem vienalga, vai tev jāatsakās no mājām, no mīļotā cilvēka, no darba, no karjeras vai no kāda sapņa. Dieviem nerūp, lai tev būtu dzīve, kurā viss ir sakārtots un kur ik vēlme būtu piepildāma ar čaklu darbu un neatlaidību. Dievie nerēķinās ar mūsu plāniem un cerībām - kaut kur Visuma tālēs viņi izmet spēļu kauliņus, un izvēlētais, iespējams, būsi tu. Sākot no tā brīža, tikai gadījums noteiks, vai tu iegūsi vai zaudēsi.
Dievs izmet kauliņus un palaiž brīvībā Mīlestību, kas atkarībā no vēja virziena brīdī, kad tas pamet ieslodžijumu, spēj radīt vai sagraut./

(c)

/ Dažkārt cilvēku pārņem skumjas, no kurām nav iespējams izbēgt, - viņš sacīja. - Tad mēs saprotam, ka esam palaiduši garām dienas dāvāto brīnuma mirkli, ka dzīve ir novērsusi no mums savu brīnumaino vaigu. Tādos brīžos jāieklausās bērnā, kas mēs reiz bijām un kas joprojām mūsos mīt. Šis bērns zina, ko nozīmē brīnuma mirkļi. Mēs varam noslāpēt viņa raudas, bet nevaram apklusināt viņa balsi. /

Beeeeidzot es varu ķerties pie savām mazajām atkarībām - grāmatām :))! Plauktā stāv 2 nelasītas, viena iesākta un vesels lērums citātu, kurus tā vien niez pirksti izrakstīt laukā, lai kaut kur saglabājās :)

Turpinu trīties pēc redzētās izrādes. Biju jau piemirsusi, kā tas ir - iet uz teātri, sapucēt sevi pa skaisto un vienkārši nedomāt ne par ko :). Un nenoliegšu - bij patīkami dzirdēt komplimentus par to, cik labi izskatos pēc mazās piedzimšanas (sapūtos kā pāvs :D). Jebkurā gadījumā - man prieks, ka mana darba vieta tomēr spēja sagādāt darbiniekiem svētkus arī šajā gadā un esošajā situācijā. Punkts. Un visbeidzot - "sit saujā" (c).

Šovakar mani nevajag aiztikt. Esmu vairāk nekā dusmīga, pat tik ļoti, ka gribas kādam iesist. Un es varētu, jā, nebūtu grūti. Nez ar kādām tiesībām vienam ir jātusē ar draugiem, bet otram tādu tiesību nav. Nē, meloju, tiesības ir, tikai pienākumi neļauj. Ak jā, varbūt tāpēc, ka tas, kam ir tie pienākumi, ir māte, nu jā, bet tas otrs - tēvs, haaa. Cik ļoti kretinē visi tie "zvanītāji" un "tusētāji", kuriem obligāti vajag, lai tajā piedalās arī tie, kuriem ir ģimenes. Nē, man nav pretenzijas pret atpūtu ar draugiem, paziņām un tā, tikai tajā brīdī, kad tas sāk atsaukties uz ģimeni, mani besī. Kāpēc nez es nevarētu aiziet un atvilkties mājās labā štīmē, neraugoties uz nākamo darba dienu un pamodināt visus mājās, uzlikt konkrētu mīksto uz visiem un vēl skaisti sačakarēt garīgo otram. Ak jā - tāpēc, ka es tā nemāku un vēl esmu atbildīga par savu izvēli. Tādās reizēs gribās tikt prom, tik tālu, lai mani neviens neatrastu. Un tad es paskatītos, kā tu justos, kad tev vairs nebūs neviena mīļa cilvēka blakām. Man būs, bet tev nē.

skatos uz savu mazo, kas pa miegam iekunkstas, un paliek tik īpaši. Visi teica, ka mazi bērni ir kaut kas tik fantastisks. Jā jā, ir, ja tas ir savējais bebis. Nu un, ka viņa naktīs paraud, nu un, ka bieži jāceļās un jāiet pie gultiņas apskatīties, kas par vainītēm - tas viss ir pupu mizas, salīdzinot ar tām pirmajām minūtēm, kad tu ieskaties VIŅAS sejiņā un redzi mīļa cilvēka atspulgu. Tas liek saņemties, kad emocijas skrien pa priekšu un domas pēc tam, kad šķiet, ka nekas nav tā, kā vajag. Eh, saerrojos atkal, gribās, lai vīrs atnāk ātrāk mājās, lai esam trijatā, lai varam samīļoties.