chrono - 21. Jūnijs 2015

Biju, piedalījos gājienā un kādu brīdi arī pavadīju pēcgājiena Vērmaņdārza pasākumā. Kādi bija mani iespaidi? Pozitīvi un daudz labāki, nekā biju gaidījis. Pirms tam svārstījos vai iet vai tomēr vērot no malas, bet beigās, atrodot kompāniju, nolēmu, ka iešu. Biju gaidījis diezgan daudz negatīvas attieksmes no vērotājiem, kā arī jutu "dzīvnieks krātiņā" sajūtu nožogotības dēļ, tāpēc gājienam sākoties biju sadrūmis, neskatoties uz apkārt vērojamo līksmību. Tomēr šī sajūta ātri mainījās, redzot visapkārt gandrīz vai tikai vienu vienīgu roku māšanu, uzmundrinošus uzsaucienus un sasmaidīšanos skatītāju un gājēju starpā. Kaut kur aizmugurē skanēja mūzika un pacilātība beidzot sasniedza arī mani kad izdzirdēju Queen - I want to break free. Sākotnēji biju domājis, ka tas viss būs nedaudz "jēlāks" - bezgaumīgi tērpi lielos daudzumos, pārspīlēta gorīšanās u.tml., bet realitāte šo manu stereotipu pāraudzināja. Lielākā cilvēku daļa izskatījās diezgan ikdienišķa un tie, kas bija pacentušies saģērbties kā īpašāk, piedeva visam tikai baudāmu odziņu. Lielā protestētāju pūļa vietā mēs sastapāmies ar niecīgu saujiņu saskābušu cilvēku, kas bija nocentrējusies pie gājiena sākuma un kurai līksmi uzgavilēja katra no Vērmaņdārza iznākušā grupa. Tika lēsts, ka protestētāju bija ap 40, bet gājienā ejošo ap 5000. Diezgan krasa atšķirība pēc 2006 gada, kad protestētāji bija 3000, bet gājēji tikai 70. Pastaigājoties vēlāk pa Vērmaņdārzu varēja vērot cilvēkus relaksējamies, klausoties mūziku, spēlējoties ar bērniem un izbaudot saulaino, vasarīgo laiku. Rezumējot: sen es neesmu bijis tik mierīgā, pozitīvi uzlādētā un patīkamā pasākumā, kur valda kopības gars un ne miņas no daudz kur jūtamās agresivitātes piegaršas. Ceru, ka šādi pasākumi būs vēl un tos apmeklēs arvien vairāk visdažādāko orientāciju, ticību un citu piederību cilvēki. Bet jau tagad tas tā bija un es noteikti nebiju minoritāte, jo bija vērojami ļoti daudzi heteroseksuāli pāri un es runāju tikai par tiem, par kuriem varēja spriest, ka tie tādi ir. Seksualitāte nebija tā, kas spēlēja jebkādu lomu šeit un visus vienoja kopības sajūta, kas vērojama brīžos, kad tu izjūti, ka svarīgs ir tikai tas, ka visi jūs esat cilvēki.