blond

blond @ 21:21: Kad es biju maza, tā ap gadi seši, man šausmīgi sagribējās kļūt par mākslas vingrotāju. Jo toreiz māklsas vingrošana bija topā. Pat televizoru to vien rādīja, kā krievu mākslas vingrotāju sasniegumus visādās meistarsacīkstēs un olimpiādēs. Mums bija televizors, neticēsiet - tas ar palielināmo glāzi priekšā, un tai palielināmajai glāzei augšējā un apakšējā mala bija ietonētas,- augša zilgana, apakša zaļgana. Tā bija cerēts panākt krāsu, proti - zemes un debesu efektu.
Nu ja. Bet varbūt tā nemaz arī nebija, un tas televizors nemaz nepiederēja mums, bet vecajai tantei Anetei, kura gulēja uz milzīgas spilvenu kaudzes, spilveni bija vismaz seši, lieli, visi ar mežģīnēm un ļoti balti. Tomēr viņas mājā nepatīkami oda, laikam pēc zālēm. Viņa bija ļoti resna, ar brūnām acīm, un, mani ieraugot, vienmēr sita plaukstas un teica: vaimandieniņ, vaimandieniņ.
Bet nu labi. Skaidrs, ka es gribēju par to mākslas vingrotāju - skaisti viņas tur ar tām ripām ņēmās un lentām pie kociņiem piesietām.
Bet aizgāju uz nodarbību tikai vienu reizi. Kā trenere man uzsēdās uz galvas, lai nospiestu špagatā, tā gandrīz kājstarpi pārplēsa, un vairāk es uz turieni negāju. Un mākslas vingrotāja no manis neiznāca. Vēlāk iznāca akadēmiskā airētāja, bet tas jau ir cits stāsts un citi laiki.