Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 29. Decembris 2010

Dažu labu šodien esmu gatava nosist, nožņaugt pati savām mazām rociņām!!! Katrā ziņā viņš būtu pelnījis kārtīgu spērienu pa ceļa bļodiņu vai belzienu pa degunu. Es te 3 stundu garumā esmu paspējusi iznervozēties, satraukties, zvanīt viņam 6 reizes, no kurām pilnīgi visas tiek ignorētas, zvanīt mūsu kopīgam paziņam, ar naivu domu, ka viņš varētu zināt Alfona atrašanās vietu, kamēr šis vienā mierā kkur ellē ratā pohains guļ. Sāku jau apdomāt slimnīcu un policijas iecirkņu apzvanīšanas variantu! Murgs kkāds. Un tagad, akurātiņ pirms min 10 viņš zvana, protams, briesmonīgi atvainodamies par to, ka nav dzirdējis manus zvanus (6!!!) un ka nav devis par sevi ziņu, lai es piedodot. Redziet, esot sanākusi neparadzēti smaga ballīte. Nē, nu super!
- "Un kur bija telefons?" es vaicāju.
- "Tepat uz naktsgaldiņa - nedzirdēju".
Amazing, vnk!

Protams, ka es piedodu. Un pat tagad, zinot, ka ar viņu viss ir kārtībā, es nevaru nomierināties. Tagad es beidzot varu sākt uz viņu dusmoties. Bļin, kretīns tāds!!!

Jums ir bijis tā, ka kāda cilvēka balss liekas tik....eh, būs vien jālieto vārds - seksīga..., ka esat gatavi paatdoties tūliņ un tagad?
Man dažkārt tā ir pat tad, ja šo cilvēku neesmu redzējusi. Varbūt, ja ieraudzītu, tad arī visa vēlme pārietu, kas zin'.