Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 20. Augusts 2010

Vakar, kā zināms, laikapstākļi nelutināja lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, vismaz Vidzemē dzīvojošos noteikti nē. wasp_lv vakar no rīta obligāti no Svētciema (turpat pie Salacgrīvas vien ir)līdz plkst. 11iem ir jātiek uz Valmieru, lai ar jauniegūtiem biedriem dotos pārgājienā uz Brenguļu alus darītavu. Waspa plāns sekojošs - pēc trim gulētām stundām, jo ballīte taču bija, sēžas 09:05 autobusā un brauc līdz Limbažiem, bet no Limbažiem wasp ir sadomājusi pirmo reizi savā mūžā stopot. Nu, kas tad tur? Palikuši vien nieka 48 km līdz Valmierai! Bet, kā jau sākumā minēju un kā jau paši gan jau vakar pamanījāt, laikapstākļi vakar bija vareni draņķīgi, uz ko mani visi mierināja, ka vēl ātrāk kāds paņems mani mašīnā, jo žēl tak cilvēka, kas ļoti drēgnā un lietainā dienā gar ceļa malu soļo nokārtu galvu. Un viss nudien iesākas cerīgi, jo pirmo mašīnu wasp dabon ātri, bet tā ved tik līdz Umurgai. Wasp laipni pasakās tautietim un teic, ka derēs arī tāds mazs ceļa gabaliņš (nu līdz Valmierai vairs tikai ~ 40 km !). Pēc tam wasp lēnā garā, lietus šaltīm un vēja brāzmām traucoties sejā, soļo uz priekšu. Mašīnas parādās ar biežuma intensitāi vienkārši milzīgu - vidējei rādītāji ir 1 mašīna 3 minūtēs, dažkārt pilnīgs klusums, ja neskaita lietus lāses, abās ceļa pusēs ieilgst līdz pat 10 minūtēm. Kad garām bija pabraukušas un savā siltajā salonā waspiņu neuzņēmušas jau apmēram 10 automašīnas, wasp_lv sāka mākt dažādas sajūtas - dusmas (maitasgabali, vai tiešām nav žēl nabaga meitēnu ar rozā lietussardziņu vēsā, lietainā dienā, soļojot gar ceļa malu, a?), izmisums (ja neviens mani nepaņems, man būs jāiet ar kājām vēl 40 km, un ūziņas jau savilkušās ar mitrumu, un es nokavēšu pasākumu), smaids pār visu seju (par spīti rudenīgajai dienai, bija diezgan interesanti soļot vienai gar lauku un mežu malām vietās, kur esi pirmo reizi). Visa ceļojuma rezultāts bija tāds, ka neviens latvju bāleliņš tā arī neapžēlojās par nabaga izmirkušo skuķēnu, kas nenogurstoši stiepa roku, balsojot mašīnas un pajūgus. Toties draugi,pie kuriem wasp devās, nudien ir īsti draugi. Izdzirdējuši par nelaimi, tūliņ sēdās nupat nopirktā un nupat piereģistrētā braucamrīkā un devās savākt nosalušo biedreni. Rokas nosaulšas, jaunās kedas no mitruma atnākušas pa vīlēm vaļā, kājas slapja jo slapjas. BET - atlikusī diena, dzerot cigoriņu kafiju un alu, spēlējot dažnedažādas galda spēles, žāvējot kedas pie kamīna, sildot savas kājas drauga klepī zem jakas, smejoties par sīkumiem, tērzējot par lielām un nopietnām lietām, piedomājot par draugu S., kas diemžēl nevarēja ierasties Valmierā, pagāja vienkārši fantastiski!
Vienīgi atkārtoti stopot wasp_lv gan vairs negrib! Nez, tā bija sagadīšanās vai wasp personīgā epic fail, ka šitik nelāgi iznāca ar braukšanu svešu onkuļu un tanšu automobīļos?