Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - 17. Decembris 2009

Mani nakts sirojumi pa normatīvajiem aktiem, ģeobotāniskajiem rajoniem un citiem 'stafiem', kas šai vēlajai vakara stundai gauži nepiedien, turpinās. Cheers! - man jau kāda 6. kafijas krūze. Galu galā vēl priekšā visa aizraujošā nakts :D.

Esiet sveicināti, biedri, kas neguļ!

Šodien cilvēki uz ielām aukstuma dēļ mēģina kustēties ļoti ātri, bet, tā kā slīd kājas, tad izskatās, ka ļautiņi šīm saraustītajām, neveiklajām kustībām pieliek milzu spēku, bet uz priekšu kā netiek, tā netiek. Amizanti. Un mašīnu kustības pretēji cilvēkiem bija līganas un lēnas. Un tā ziema, kas ir tur, ārā, aiz loga, man ļoti tīk. Tas, ka ir ĪSTA ziema, ir vienīgais iepriecinošais fakts šajās dienās. Ir auksti, putina, un cilvēki izskatās kā sabozušies baloži, un man tas liekas bezgala jauki. Un ziema ir vienīgais iemesls, kādēļ es šodien no rīta smaidīju.

Labrīt šo rītiņu, šo brīnišķo?? rītiņu no Bļannas Baklažannas!

Ko pa šo nakti esmu iemācījusies? To, ka Rasiņš bija kruts fitoģeogrāfs, to, ka IR iespējams izrunāt vārdu ERGASIOFIGOFĪTI un to, ka negulēšana nenāk par labu izskatam.
Un ir auksts. Nelīdz pat vairs karstas tējas krūze, pleds, kurā esmu ietinusies un pat ne mīļas dziesmas, kas diemžēl silda tikai sirdi.