| |
[19. Sep 2026|10:04] |
divas man vismazāk mīļās spēles ir "kur ir mans telefons?" un "kur ir otra zeķe?". diezgan ātri apnīk, teikšu godīgi. pusaudža gados es ļoti daudz spēlēju "kur ir manas atslēgas", tik daudz, ka biju ar to reāli novedusi gan sevi, gan savas ģimenes locekļus. vienbrīd man pat bija breloks, kurš reāģēja uz skaņu - ja tu istabā nobļaujies, tas sāk pīkstēt. vēlāk gan šo izklaidi izbeidzu pilnībā. tagad šo spēli sāka spēlēt mans bērns, bet - tā kā man tajā ir tik liela pieredze, varēju dot vadlīnijas kā no tās izvairīties un, iespējams, ka daļēji tāpēc un daļēji arī tāpēc, ka viņa galu galā neesmu es - viņa to spēlē ievērojami mazāk, nekā es tai vecumā.
kas attiecas uz ieraksta sākumā minēto rotaļu, m tādas nespēlē, bet viņš vienmēr atrod to, ko es pazaudēju, pie tam diezgan ātri. kā viņš to spēj man nav līdz galam skaidrs.
atcerējos vēl, ka vienai manai paziņai bija stāsts par citu spēli, kas saucās "kur ir manas zeķbikses" un zeķbikses viņai, ejot pa ielu, sāka slīdēt laukā no vienas kājas garajām biksēm. |
|
|
| |
[19. Sep 2026|18:21] |
| [ | Mūzika |
| | creepy nuts - inumo kuwanai | ] |
prasīt, lai mani soda - gluži nē, bet drosme būt sev man šķiet ļoti laba un iedvesmojoša lieta, kuru es arī vēlētos vairāk. tikai, kā jau ar visu, tur ir jāuzmanās neiekrist galējībās. viens ir sekot savai sirdij, bet kas cits - sākt ripot grāvī, tāpēc citi cilvēki - īpaši tie, kuri mums ir nozīmīgi un kurus mēs augstu vērtējam, reizēm ir labs indikators tam vai mēs attīstāmies vai ejam sviestā. reizēm viņi var kļūdīties, protams un reizēm vari kļūdīties tu pats, bet - lielās līnijās viņi ir kā rāmji, kuri ir vajadzīgi. varbūt to varētu ekstrapolēt arī uz visu sabiedrību kopumā - ideālā variantā jā, bet diemžēl vēsture rāda, ka arī liela daļa sabiedrības var vai nu saiet sviestā vai arī būt ļoti inerti citreiz pat pret visnegantāko sviestu. |
|
|
| |
[19. Sep 2026|19:40] |
ja nerunājam par fizisko ķermeni, bet par interesēm, ieradumiem, temperamentu utml, tad tie starp dzimumiem atrodas tādos kā klasteros un tur ir pietiekami daudz pārklājumu.
te vēlos pieminēt vienu lietu, kura atrodas, manuprāt, gandrīz eksluzīvi vīriešu klasterī - nesaku, ka neviena sieviete nekad to nav darījusi, protams, gan jau kādas kaut kur ir un dara. tas par ko es runāju ir... (klusumu zālē): power scaling!
tas ir īpašs fenomens. man tiešām nekad nav nācies novērot, ka sievietes varētu diennaktīm strīdēties, kurš izdomātais tēls ir stiprāks: stiprāks no šada rakursa, bet vājāks atkal no šāda, bet kādreiz bija ar šādu spēju un vēlāk attīstīja šādu un, ja runa ir par viņa pilno potenciālu, tad tas ir daudz lielāks, jo līdz šim viņš ir tikai - TIKAI - pielietojis kādus 30% no tā ko viņš EKŠELĪ var. vai arī - šim ir lielāka precizitāte un sadarbošanās, bet šis atkal sucks when it comes 1:1. and it goes on and on and on and oooon. [es šo fenomenu nekādi nenosodu, pieminu to tikai tāpēc, ka man tas šķiet diezgan neraksturīgs sievietēm] |
|
|