| |
[20. Aug 2026|15:55] |
no satori:
"Esmu slikta feministe, jo vienmēr esmu vērtējusi savus partnerus pēc viņu spējas droši vadīt auto, kamēr pati esmu bijusi svēti pārliecināta, ka glābju dzīvības, pat nemēģinot stūrēt."
man šķiet, ka ir milzu atšķirība starp: vērtēt to kā cilvēks brauc vs vērtēt cilvēku pēc tā vai viņam ir vai nav tiesību
tiesību sakarā - man ir vienalga, ja cilvēkam ir tiesības - labi, ja nav - arī labi.
BET - ja es sēžu blakus braucējam, kurš ir pārgalvīgs, brauc bīstami un ārdās road rage, mēģinot 'pārmācīt' jebkuru, kurš brauc par ātru (psihopāts!) vai par lēnu (garīgi atpalicis vai pusmiris!) vai vēl kā citādi - ...
ja man šajā situācijā nonākt pie secinājuma, ka 'na-ah, this guy is not ok' ir slikts feminisms, tad - kas vispār ir feminisms? mēs vērtējam cilvēku rīcību visvisādās situācijās, braukšanu ieskaitot un ir tikai saprātīgi, manuprāt, ņemt vērā kāda temperamentu arī laikā, kad viņš brauc. |
|
|
| |
[20. Aug 2026|20:40] |
vakar ap 23iem man bija interesants gļuks.
biju jau iemigusi un sapņoju, bet sapnis bija vēl tikko sācies, tāds sapnis, kas vēl atrodas uz kāpnēm vai uzgaidāmajā telpā, nevis jau dziļos pagrabos. un tad koridorī (koridorā? mans iekšējais ortogrāfs mulst) bija soļi kādam ejot uz vannas istabu un ieslēdzās gaisma - un - pāreja no vienas - sapņa - realitātes uz nomoda bija ar diezgan spēcīgu apziņas klātbūtni, laikam tāpēc, ka nebiju vēl pilnīgā, bet tikai daļējā miega stāvoklī.
sapnis pakāpeniski pagaisa kā kāda pelnu statuja, ko aizpūš vējš, un to pilnībā pārņēma skaņa - soļi uz grīdas - un redze, pat caur aizvērtiem plakstiem - ieslēgtā gaisma un tas bija tik silti un spēcīgi, ka tajā brīdī izjutu ļoti stipru kontrastu - mans iekšējais monologs, sapnis, ir smiltīs rakstīta ziņa, bet tā realitāte, kas atrodas ārpus manis ir kāds visaptverošs, varens un mīlīgs spilvens, pat vēl vairāk - kā kāda reāli eksistējoša, dzīva un īsta būtne.
tas varbūt nav nekas, bet man vienmēr ir bijis otrādi - sajūta, ka īstās dzīles ir pieejamas tikai sapņos, bet tagad it kā abi stāvokļi bija nolikti blakus un sapnis, lai gan šķita tik īsts un dziļš, izrādījās tik maziņš, ka tika momentā aizslaucīts, savukārt nomods tik spēcīgs, visaptverošs, gaišs un silts, ka es uz brīdi iemīlējos nomodā, nevis sapņos. |
|
|