| |
[13. Feb 2026|09:40] |
Feminisms apvienojumā ar liberālo individuālisma politiku ir attīstītījis sieviešu tiesības virzienā, kurā par galveno prioritāti tiek uzskatīta sievietes iespēja nogalināt savu bērnu pirms viņš vēl ir ieraudzījis dienasgaismu.
Tāpat kā citi, es arī dzīvoju kultūrparadigmā, kur tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu un man vajadzēja ilgu laiku, lai apjēgtu, cik tas patiesībā ir... šeit ir riskanti izvēlēties epitetu, bet, teiksim tā, tas nepavisam nav nekas pašsaprotams un nevar būt ideālais brīvības pamats uz kā balstās feminisms.
Te var iebilst, ka feminisma pamats taču ir vienlīdzība starp dzimumiem. Pašreizējās feminisma izpausmes gan man liek to apšaubīt - cik bieži feminismā tiek runāts par toksisko maskulinitāti un cik bieži par toksisko feminitāti? Cik bieži MRA* tiek lietots kā nievājošs apzīmējums? Kāpēc sieviešu pārākuma atzīšana kādā sfērā ir ok, bet vīriešu - seksisms? Feministēm apsmiet un kritizēt vīriešus ir norma, bet, ja kāds kritizē un apsmej viņas, tas atkal ir seksisms. Sievietes tik bieži tiek portretētas kā patriarhāta upuri, vīrieši kā apspiedēji. Ja tu kritizē feminismu, tevi momentā nosauks par pick me girl.
Un, protams, nemaz nerunājot par to, ka patlaban feminisms rauj sev laukā visu to uz kā kādreiz tas ir bijis būvēts, noliedzot, ka dzimums ir objektīva un svarīga kategorija.
Es zinu, ka ir daudzas labas sieviešu politiķes. Tomēr redzot, cik ļoti viss vakardien notikušais ir tieši sieviešu virzīts (kuras tagad ar to lepojas) un kā balsoja divas vienīgās latvietes Eiropas parlamentā, man liek domāt, ka varbūt sievietēm iet politikā bija kļūda (šeit es no sirds atvainojos visām tām lieliskajām un viedajām politiķēm, kuras ir darījušas daudz laba un joprojām to dara, bet es nemaz un necik neatvainojos feministēm, kuras šo lasot jutīsies trigerētas).
*men's rights activist |
|
|
| |
[13. Feb 2026|22:04] |
| [ | Mūzika |
| | Goldmund - Turquoise Hexagon Sun Boards Of Canada Cover | ] |
Šis varbūt būs mietpilsoniski, man vienalga, bet man patīk redzēt kā vīrieši uzrodas kartīšu ailēs, kur viņi lielākoties ir redzami tikai pāris reizes gadā, konkrētos datumos (vai tiem tuvojoties), toties tad visai manāmi, attiecīgais fenomens bija vērojams šodien. Tas nekad nav uz Ziemassvētkiem, jo man šķiet, ka, vispārinot, ņemšanās ar kartītēm ir vairāk kas tāds, ko dara sievietes. Es daudz ko, ko vajadzētu darīt - nedaru, bet šo to, kas nav īpaši vajadzīgs, daru, piemēram, katru gadu uz Latviju sūtu zsvētku kartītes. Vēl šeit esmu arī iemantojusi papildus tradīciju - 'paldies' kartītes. Es reiz parakstījos pastniekam par vienu lielu paku, kas bija sūtīta kaimiņiem, jo citādi viņš to nevarētu atstāt. Pēc tam man bija iemesta skaista paldies kartīte - uz tās bija Monē glezna ar meiteni dārzā, man tas tā patika, ka tagad, ja kādreiz gadās līdzīga situācija, es arī iemetu pateicības kartīti.
Saistībā ar rītdienu, es atcerējos vienu īsu dzejoli
"I don't want to be
the other half of your soul.
I want to be the one
who reminds you
that you're already whole."
Es to neuztveru kā domu, ka tev neviens nav vajadzīgs, bet gan, ka cilvēkam visupirms ir jābūt mierā pašam ar sevi, nevis jāgaida, ka kāds cits viņu salabos - man šķiet, ka cilvēks, kurš spēj būt viens, ir pievilcīgs. |
|
|