Draudziņš uztaisīja nepanesamības testu un atklājās, ka viņam ir vēl sūdīgāk nekā man, tāpēc mēs šodienu atzīmējām Īrijas augstākajā pabā (t.i. atrodas visaugstāk no jūras līmeņa) ar mūsu pēdējiem neatļautajiem ēdieniem (viņam - veģetārais karijs ar pupiņām un kaut kādu krējuma mērci, kurus nedrīkst (pupiņas un krējumu); man, savukārt, cepts lasis ar mērci (arī nedrīkst), kā arī kartupeļu biezeni (tur vispār ir piens un sviests)) un gājām uzspēlēt golfu.
Golfa spēlēšana vispār bija mana pirmā reize. Iedomājieties, ir diezgan drēgns pēc-lietus laiciņš, turklāt tas ir kalnos, gaisā virmo rudens un apkārt nav neviena, un tu tik sit un sit tās bumbiņas. Es šādus mirkļus sauktu par dzīves svinēšanu (neskatoties uz to, ka man atkal ir uzpūties un sāpīgs vēders, bet tas tā).

Man tik ļoti gribas uzrakstīt par draudzenes kāzām, par to, cik skaisti un sirsnīgi tas bija, par dievkalpojumu latgaļu valodā, par jautrajām dejām un papīra laternu laišanu debesīs (mūsējā sirsniņa uzlidoja visaugstāk un tai piebiedrojās krītoša zvaigzne), par gandrīz negulēto nakti un veču peldi Rāznas ezerā, par tūdaliņ-tāgadiņ un draudziņu, kurš visu priekšā tēloja matrjošku, par pēdējām stundām Rīgā, uzmācīgajām lapsenēm, kad ēdu strītburgeri, silto mājas vējiņu, krievu čaļiem 22. autobusā, kuri jūsmoja par svaigiem salātiem; par visu, visu gribas sīki, smalki uzrakstīt, tikai nekas tā riktīgi nenāk laukā. Vien tas, ka esmu pamanījusi - jo biežāk lidoju uz mājām, jo mazāk gribas atgriezties rutīnā. Mirkli, lūdzu, apstājies!

Māmiņas noteikti pazīst tos brīžus, kad, pēc nogurdinošas un sarežģītas darba dienas, bērnudārza/sākumskolas vecuma bērns pēkšņi iesaucas, ka rīt ir luga/miķeļdienas tirdziņš/kāds cits ļuooti svarīgs pasākums un vajag izcept cepumus/kūku, uzmeistarot ezīša masku/monstra kostīmu un tā tālāk.
Tad lūk: mans 28gadīgais bērns šodien pa pastu atsūtīja ziņu, ka ceturtdien viņiem darbā ir prezentācija un vajag izcept cepumus un kaut kur vēl pa vidu tam visam jābūt redzamam firmas logo (bet par to viņš pats parūpēšoties). Un māmiņa tagad (pēc neapmierinātības stadijas) štuko, vai nu mafinus vai arī auzu pārslu cepumus? Ja man vismaz ar gaļu vai zivi vazāties vajadzētu, tad cita lieta, bet šitais... Oj, jezus marija.

P.S. es uzskatu, ka esmu pelnījusi ziedus un dimantus, vot.