| 10. Aug 2007 @ 22:26 dzenbudistu stāsti... |
|---|
Kādā sausā vasarā mazais mūks rādīja vecākam mūkam:
"Skat, kā nodzeltējusi zāle mūsu pagalmā, vasaras karstā saule laupījusi mūsu tempļa skaistumu - zāles zaļumu. Vajadzētu iesēt jaunu zāli!"
Vecais piekrita: "Katram savs laiks."
Pagāja dienas - ne divas, ne piecas, ne desmit, bet jaunais mūks no vecākā nekādas norādes par zāles pārsēšanu nesaņēma. Tā gaidās pienāca Rudensvidus svētki. Vecākais iedeva jaunākajam zālāju sēklu maisiņu.
Mazais priecīgs metās pie darba, bet sēja vēl nebija pabeigta, kad sacēlās liels vējš.
"Nav labi, nav labi", sējējs raizējās.
"Tas nekas, lai aizpūš tukšās sēklas, tās tāpat nebūtu dīgušas", noteica vecais mūks.
Pēc brīža sējumam uzklupa putnu bars.
"Debestiņ, putni visu atlikumu apēdīs!"
"Sēklu daudz. Visas neapēdīs. Notiks tā, kā lemts."
Sējums patiešām pēc pusnakts lietus izskatījās nozēlojams. Mazais izmisis modināja veco:
"Nu gan patiesi viss pagalam - lietus visu aizskalojis!"
"Viss notiek pēc dabas likumiem - kur lietus būs sēklas aizskalojis, tur tās arī sadīgs!"
Pēc septiņām dienām starp nokaltušajiem vecās zāles stiebriem sadīga zaļi asni.
Jaunais palēkdamies priecājās. Vecais mūks rāmi māja ar galvu:
"Katram savs laiks. Visam - arī priekam."
|
