| 20. Aug 2007 @ 23:04 dzenbudistu stāsti... |
|---|
Tuksnesī kāds ceļinieks bija apmaldījies un palicis pavisam viens. Viņš piestāja un vēlreiz pārbaudīja savas paunas saturu: atradās zaļš, mazliet savītis ābols.
"Man ir vēl viens ābols!"vīrs priecīgi iesaucās. Smagais solis k';luva vieglāks, vīrs spēja turpināt ceļu.
Pēc diennakts gājiena ceļinieks attapās, ka pazaudējis virzienu un joprojām atrodas turpat - tikpat izsalcis, izslāpis un noguris.
Redzot visapkārt tikai bezgalīgu smilšu jūru, pārmāca bezcerība, bet pēc brīža vīrs juta, ka no ābola rokā staro spirgtums, mutē sariešas siekalas, ar ko aplaizīt izkaltušās lūpas...
Ikreiz, kad ceļinieks, no bezspēka pakritis, cēlās kājās, viņš klusi pie sevis skaitīja:
"Man ir vēl viens ābols, man ir vēl viens ābols..."
Pēc trim diennaktīm cilvēks izkļuva no tuksneša gūsta.
Ābols, kurā ne reizes nebija iekosts, viņa sausajā rokā bija izžuvis līdz nepazīšanai, taču roka no tā neatlaidās. |
