vēl nedēļa. bērniem jau pankūku diēta, ik pa brīdim visādi jocīgi ēdieni lielajiem (tom yum ar makaroniem, piemēram) jeb noēst visu, kas mājā ir.
vēl nedēļa. jaunākais šodien pēc pašiniciatīvas izsūca zem visām bērnu gultām. malacis.
vēl nedēļa. lielākā daļu mantu jau ir kastēs un uznestas bēniņos. paliek tikai nepieciešamākais, bet ar to vislielākās problēmas - šķiet, ka nepieciešams vēl ir tik daudz. lai gan. visu uz pēdējo atlikt nevajadzētu. kā vispār organizēt pēdējo nakti? elle un indija.
vēl nedēļa.

kad ģimenē ir vecākie brāļi jeb divgadnieks māk apsaukāties, pirms iemācījies runāt

laimītēs izlēju greznu septiņjūdžu zābaku!

dažās pārbaudīju, par citām ziņoja, - aptiekās vairs nav ibuprofēna sīrupu bērniem!
Lai nākamais vesalāks!

šis ir bijis brīnišķīgs gads, jā, gads, kurā es kā nekad baidījos par savu un savu bērnu dzīvībām, gads, kurā pārstāju ticēt labajam cilvēkos, gads, kurā pasaule kļuva par neērtu neērtu vietu.
bet tas viss kaut kā piemirstas, nolien tālākos smadzeņu apcirkņos, jo viss, ko es šobrīd jūtu, ir -

šis ir bijis brīnišķīgs gads.
esmu daudz ceļojusi, gan darba, gan ģimenes, gan divvientulības vajadzībām. esmu jutusies tik labi savās mājās, kā vēl nekad. esmu profesionāli izdarījusi dažu labu lielisku darbu.
un es tiešām esmu ļoti laimīga, jā,

šis ir bijis brīnišķīgs gads.

visi bērni karsti, vīrs karsts, bet man karsti, krāmējoties vienai.

četri no mums slimi, bļa, nu cik var.

man, protams, ir visskaistākie draugi atkal un atkal un atkal un atkal.
esmu ļoti pateicīga šim gadam par kopienu "dāmu vakars", ir laba piederības iederības un augšupceļoša sajūta.

bet jau grūtāk gulēt, jo nu -
ir šī nedēļa un nākamā. un tad jau, āāāāā, būsim tur.

mana zsv vakara diena vienmēr ir rāmi plūstoša un pavadīta virtuvē. šodien par rīta cēlienā bijām uz kalniņu. tagad cepas cepetis. bet puse no kāpostiem jau nošņakarēta sutināšanas dienās!

nācu no tirgus ar četriem kilogramiem skābu un sulojošu kāpostu somā, slīdēja viss, gājām superlēni, jaunākais nožāvās uz mutes, asiņoja, gāja vēl lēnāk un uzmanīgāk.
rezultāts - stundu pa slideniem ceļiem spēcīgu kāpostu aromātā :) ja šis nav kristmasspirits, tad es nezinu, kas ir, haha

un kā es svētdien futbolu skatījos - pirmo puslaiku mājās, bērniem mācot "lielo futbolu". priecājos par neseno tv pirkumu, jo liels futbols uz liela ekrāna ir labi.
tad miera vējos devos uz palladiumu, jo - what can go wrong, ja? -, līdz sapratu, ka elle un indija un Vecrīgā pie paddy whelans televizora logā skatījos pamatlaika pēdējās 15 minūtes, maigi sasalsot ragā.
palladiumā centos sekot līdzi teksta tiešraidei, bet tas nekam neder, sirds stresu neizturēja un pendeles skatījos pie sava galdiņa mazajā mini telefonā. no sākuma es viena, pēc tam arī entuziasti pie blakus galdiņa.

no labum labiem līdz sliktum sliktiem apstākļiem vienas spēles laikā!

vakardien biju tādā laika mašīnā jeb ar draudzenēm uz kabarē palladiumā.
wowowow, atpakaļmetiens uz korporatīvajiem pasākumiem pirms gadiem desmit. atpakaļmetiens uz labām dejām pirms gadiem piecpadsmit. atpakaļmetiens uz džeza bāra dzīvi pirms gadiem divdesmit.

esmu sajūsmā, nodejojos līka, šodien smeldz pēdas. ideāla svētdiena. un man bija mugurā sudraba fliteru kleita. nu kas var būt labāks.

vakar bija dāmu vakars ar visu piederīgo - kamīnu, šmotkām, vīnu, dejām un Laimas asorti šokolādes konču kasti

man ir tik skaistas un gudras draudzenes, pilnīgi skumji šodien, ka jau tik drīz jābrauc prom (tas, protams, saistīts arī ar mājas lazareti un šausmīgo iekavējumu pakošanās lauciņā)

divas trešdaļas atbrauca mājā, viena trešdaļa palika slimnīcā pie sistēmas jeb ļoti augstas temperatūras un nedzeroši bērni ir trakums.
izsaucām ātros, jo mazākajam bija četrdesmit komā pieci, bet slimnīcā pie sistēmas palika vidējais, jo no kakla sāpēm nerij ūdeni. vecākais gan vienkārši laimīgs dabūja patusēt slimnīcā, pakoķetēt ar ārstiem un apskatīt īstu ātrās palīdzības mašīnu NO IEKŠAS.

es pat nezinu, vai tas ir win win vai loose loose

visi bērni viens pēc otra kļūst karsti kā pīrādziņi

Āpsis par kaut ko sabēdājas, brēc, saku, lai nekliedz, jo pilnīgi visu vienmēr var atrisināt, kas nu noticis?

pēc mirkļa Ūpis:
un kā var atrisināt, ja tevi apēd haizivs?

jurim simanovičam ir ziemassvētku dziesma, izcila ziemassvētku dziesma

/ un bijām uz Janvāri. skaisti, jā, bet drusku tāds meh.

starp citu, vai nav īstais brīdis pirkt lv uzņēmumu akcijas? vai arī kritīs vēl zemāk?

vakar sapotējām bērnus pret a hepatītu un trakumsērgu. Ūpis saka, ka pret trakumsētu, jo tā esot smieklīgāk.

(bet nu - es saprotu, ka es esmu kaut kāds izlecējs un tirliņš, kurš visu grib par brīvu, bet šīs potes (kas vēl nav visas) jau vakar katram izmaksāja gandrīz 50eur. bērni drīkst ceļot, un viņi taču drīkst būt aizsargāti, vai ne tā, valsts?)

vēl ir viens interesants apstāklis - mūsu ģimenes locekļu skaits un ceļošana.
viesnīcas ir divvietīgas vai četrvietīgas, vilcienu kupejas - divietīgas, tuktukos ērti braukt četriem.

bet mēs esam pieci.

es jau nevaru sagaidīt to ņiguņegu kaut kādā vjetnamas stacijā, kad (noteikti) viens skries uz vienu, otrs uz otru un trešais uz trešo pusi.

kāpēc primāri ir sūdzēties un dusmoties. tāda sajūta, ka visu laiku līdzcilvēki meklē un atrod ārējo vainīgo, dusmojas. ne tikai valdība vainīga, bet, lūdzu, rimi cenas pacēlis, maita tāds, citur ir labāk! un kāpēc ir svarīgi šo teikt, domāt, runāt, rakstīt, ja varētu vienkārši neiet uz to dārgo veikalu un miers. bet nē, vajag taču ar pompu. vajag dusmīgi.

es te tādas maziskas lietas pierakstīju, bet nu sakāpa.