| taurenim |
16. Okt 2005|16:47 |
gājputni peld ziloņkaula mākoņos kā melnās tējas biezumi karsta piena krūzē. emocijas - kā parasti. vēlos, un tas jau ir par daudz. ķiršsarkans kabriolets nobrauc garām un apstājas. dzirdu nepieklājīgus, uzbāzīgus smieklus un apstulbušu prātu bezmērķību.
man uz rokas nosēžas tauriņš. sajūtu viņa smagos, nogurušos spārnus. viņš pasēž, atpūšas, tad mēģina celties. nav spēka. abi klusējam. tad viņš mēģina vēlreiz. noplivina miljardacainos spārnus un iekrīt tējas krūzē. es viņu izvelku. spārni kļuvuši vēl smagāki. kājiņas trīc zem to svara. vienmuļi tikšķ pulkstens. sauli nomaina ēnas, koku lapu rotaļas iekrāso taureņa spārnus te sārtus, te zeltainus. jūtu, ka tūlīt viņš vairs neizturēs. un arī es. nomirt uz manas rokas - tas būtu pārāk triviāli. izejam ārā. skatos, kā viņš cīnās. viņš vēro mani un smagi elpo [varu apgalvot, ka jūtu viņa elpu!]. tad mēģinām vēlreiz. viens solis, divi soļi, trīs. un tad spārnu saplivināšana. lidojums!
vēl ilgi pavadu viņu domās un ar skatienu, tā arī nespējot saprast, vai tik smagi bija, jo viņš, spārnotais brīnums, nevarēja tikt ārā no stikla cietuma, vai tādēļ, ka likās - dzīve pagājusi?
varbūt arī mēs tā sitamies pret stiklu un neievērojam turpat blakus esošu atvērtu logu, zaudējuši spēju uztvert svaigu gaisu, bet vēl sajuzdami gaismu? |
|
