| zaļi brīnumi |
26. Feb 2006|02:39 |
gandrīz_padarīts stadija vienmēr ir tā kritiskākā, daudzreiz ļaunāka par ak_vai_vēl_neesmu_iesācis, jo paralizē domu darbību ar vienu čaukstīgu teikumu: "tu jau esi tik daudz paveicis, nu gan jau to pašu pēdējo pēc stundas izdarīsi!" un laiks rit uz priekšu, es skaitu fokker 100 debesīs, zīlītes dzīvžogos, šūpoju kājās, dziedu līdz ze dōrs vai šūpoju stroukus, bet pienākums mierīgs snauž man uz degungala.
nesaprotu, kur var tikt ciešu miegu dabūt - manējais noplok, kad, ejot gulēt, noslēdzu gaismu un atviegloti nopūšos. "zaļi brīnumi," ierunājas balss man tepat galvā. "tu klausies stroukus un tomēr ceri, ka tava vainas apziņa būs gone forever?"
saldi meli, šarāde mana! |
|
