| m un ā |
18. Feb 2006|19:26 |
vakarā aizmiegot ne-savās mājās, nav drošības sajūtas. neskatoties uz to, vai esmu pie laba drauga, kāda, pēc kura klātbūtnes ilgojos, viesnīcas istabā ceļojuma laikā vai pārtijā starp iereibušiem paziņām, pietrūkst izjūtas, ka pasaule nemainās. savas istabas smaržas, vakara rituālu, gultasveļas krāsas vai neesamības dēļ esmu novirzīta no savām ikdienas sliedēm, rezultātā iegūstot viegli saburzītu seju, pamošanos neierastā leņķī un nespēju pielāgoties pašai sev.
tomēr nenoliedzami šiem vakariem citā vidē ir savs valdzinājums: satikt formālā vidē un situācijās iepazītus cilvēkus viņu pašu vai savā personīgajā telpā un tajā diennakts laikā, kad parasti atbrīvojamies no sasprindzinājuma un atklātāk parādam savu būtību, ir tik saistoši, ka, neskatoties uz neērtībām, labprāt laiku pa laikam pavadu nakti ārpus mājām, nedomājot par ierasto, novirzot domas citur un, protams, labi pavadot vakaru, nakti un rītu. |
|
