| atkal |
28. Jan 2006|23:01 |
kādu dienu statiskā elektrība mani nogalinās. ik sekundi - tā varētu sakrāt pietiekami, lai izkausētu asfaltu, kas ved uz lidostu, un pārvērstu kaujas mašīnu galviņās. es varētu sēdēt vannā un, pēkšņi pieskaroties metāla ūdensmaisītajam, saņemt pašas radīto elektrības triecienu.
bet ne par to vēlējos atzīmēties. šodien sapratu, ka viss mums piederošais, viss sasniegtais un tepat līdzās esošais var izrādīties mānīgs kā Фантасмагория, kas izzūd, novelkot ikdienas rutīnas optisko/sajūtu nevērību. vairs neticu cilvēkiem, sapratnei, tam, ka viss virzās uz labo pusi. neticu sev, jo nav iemesla: visu, kas man pieder - sajūtas, saikni ar cilvēkiem, mieru, loģisku domāšanu un zināšanas - varu pazaudēt acumirklī, tikai uz brīdi paraugoties uz savu dzīvi no cita skatupunkta - no jūtu viedokļa. izslēdzot loģiku, prātu, domāšanu un Visa Nebeidzamības teoriju, saprotu, ka, nepārtraukti dzenoties pretim pienākumiem un izpildot visu, ko no manis prasa, nekur tālu sircmiera ziņā neesmu tikusi.
kā kodu teikšu to, ko jūs visi jau teorētiski zināt: nekas nepazūd pats no sevis, ir lietas, ar kurām agri vai vēlu nāksies rēķināties, tādēļ šī izskaidrošanās pašam ar sevi un citiem nav jāatliek uz brīdi, kad vairs vēlāk nevar. stāvot augsti paceltu galvu, to pateikt ir viegli, ar pārgudru un kādreiz arī žēluma pilnu sejas izteiksmi viegli pamācīt, bet pamēģiniet uzklausīt, izprast un paklusēt, ja nevarat pateikt neko labāku par tu-esi-tik-naiva-tiec-taču-pāri, bļe.
última parada |
|
