| yella-q |
10. Jan 2006|20:45 |
nu lūk, kārtis atklāj vēl viena bērnības fōbija: bailes no lielām betona sienām, kas izveido mākslīgi izgaismotu un slēgtu telpu ar augstiem griestiem. jūtos kā bunkurā, kad virs galvas sprāgst atombumbas, kliedz trauksmes sirēnas un asinis sastingst aiz neziņas, kas būs mainījies pasaulē, man iznākot ārā.
sienu iznīcinošie pieskārieni, pelēkās krāsas un sastinguša gaisa attiecība allaž ir manī iedvesusi savādas rendez-vous no kādas citas pasaules, kurā nekad neesmu bijusi - kārtējais pierādījums tam, kādēļ ticu reinkarnācijai.
sāku ilgoties pēc kāda vakara patīkami kņudoši nopietnu sarunu, vakarkleitu, vīna, laba konjaka, sieru plates un augļu pavadījumā, kur pārspriest bērnības atmiņas, starpgadījumus skolā, neizskaidrojamas sajūtas, pieskarties fōbiju tematam no zinātniskā viedokļa un pustumsā baudīt intelektuālu sarunu potenciālu bohēmisma gaisotnē. |
|
