|
19. Jan 2010|21:35 |
manas mīļākās dienas ir tās ciemos pie vecmāmiņas. sākot jau ar durvju zvanu, sasveicināšanos un cienasta kopīgu sagatavošanu manī ienāk bērnības atmiņas un neapzināti lēnāka laika izjūta. malkojot pirms vairākām vasarām lasītu zāļu tēju, klausāmies latvijas radio 1, pārskatām nodzeltējušas melnbaltās fotogrāfijas un dalāmies savos stāstos.
šodien pirmoreiz ieraudzīju vecmāmiņā sevi un atpazinu, no kurienes esmu iemācījusies ilgas pēc agra rīta miglas, pļavas smaržu un vēlmi doties mežā, lai aizietu pie sevis sūnu zaļumā, melleņu krūmu sazarotībā un priežu stumbru maigajā grubuļainībā. viņas pasaule bija citāda, bet tajā vienmēr esmu aicināta ienākt un piesēst uz tējas tasi un radio stundu.
iedžinkstas durvju zvans, ienāk kaimiņiene ar kūpošu pankūku šķīvi. es vēroju vecmāmiņu sarunā ar viņas draudzeni un redzu, kāds savstarpējo attiecību siltums valda viņas pasaulē. dienām ilgi, kad viņas bērnu un mazbērnu dzīves skrien savus ceļus, viņa sēž pie loga un vēro pārmaiņas dabā: "vienmēr atrodi laiku būt labai pret vecu cilvēku. tas neprasa neko vairāk kā nedaudz iejūtības un cilvēcības." un man pēkšņi atnāk sazvērnieciskas bērnības draudzības reminiscence: viņa taču vēl joprojām ir tā pati meitene, kas kādreiz sapņoja par ceļojumiem, svētku sarīkojumiem un svētdienas rīta īpašo lietu kārtību. ielūkojoties otram sejā dažkārt jāspēj tur ieraudzīt pavisam cilvēcīgu, vājībām pakļautu sevi.
vien jāiziet no dzīves tikai savu vēlmju un vajadzību ielokā, lai pielāgotu savus ritmus viņas laikmeta ritmiem. un nepavisam nezūd dzīves īpašā karija, ingvera un čili garša, ja pārkārto savus domino kauliņus. |
|
