| gaidot autobusu ārpilsētas piesniegušā pasakā |
18. Dec 2009|08:49 |
gaisā tāds vārds, kas staro pār visu. šorīt viss ir tuvu: mūsu skatieni no tālienes satiekas un saplūst, attālā kokā sēdoša putna spārnu vēdas tepat pie vaiga. katra izelpa mutuļo gaisā, telpa piepildīta pati līdz kvarkam, līdz fotonam ar sevi. ar savu sauli, kas lēni kāpj pār horizonta nemainīgo robežu, saujām sējot glāstošus starus pār sniegotām pļavām un okerā zeltījot sarmas vizošos kokus.
no sirdslotosa uz lotosu plūst gaisma, piedzirkstot pasauli ar mīlestību. manī ir putni, soļi un skatienos ietvertas bezgalības. saule pilda nodomu šķirstiņus ar patiesības vārdiem: es esmu šī skaistuma un skaidrā rīta daļa, visa pasaules gaisma ir daļa manis. |
|
